Vēls vakars. Tveice. Smaržo pavasaris. Ziedi. Nenormāls karstums. Mēs ar Uvi stāvam autobusu pieturā. Gaidām autobusu. Satvēruši viens otra roku. Es spiežu to tuvāk pie sirds. Mūsu ceļi šķirsies. Pavisam drīz. Mēs klusējam. Galvā šaudās miljons domas. Viss būs savādāk. Tikai, kas to var pateikt – cik savādāk.
Uvis brauc uz jaunu dzīvi. Viņš ir priecīgs. Neviens viņu neapturēs. Arī tur nebūs viegli. Bet viņš vienmēr ir sapņojis dzīvot laukos. Darbs viņu nebaida. Zeme viņu vilina. Rokas iegremdēt siltā zemē. Uvim vienmēr tas licies prātīgi – dzīve laukos. Klusums un miers. Rīta agrumā malkot tēju. Sēdēt pie dīķa. Klausīties dabas burvībā. Te pēkšņi sprādziens. Šķind stikli. Dūmu smaka. Ausīs sīc pretīga skaņa. To nevar apstādināt. Es plātu žokli. Man trūkst vārdu. Mēs nobijāmies. Trīc kājas. Izbrīns. Uvis mēģina saskatīt vainīgo. Blakus stāvošai sievietei slikti. Sieviete pakrīt. Uvis sapliķē sievietei vaigus. Tie sārtojas. Mēs saucam pēc palīdzības. No miskastes izlec izbrīnīts kaķis. It kā gulējis ziemas miegu. Vēls vakars. Tumšs.
Autobuss pabrauc garām. Mūsu pieturā neapstājas. Es klusībā priecīga. Uvis paliks tepat. Uz ilgāku brīdi.
