Par vienkāršu atbildi uz šo jautājumu nav ko cerēt, ja izlasa pašlaik slavenākā un atzītākā vēsturnieka viduslaiku vēstures jomā Johana Frīda (Johannes Fried) šī gada janvārī publicēto grāmatu „Kein Tod auf Golgatha: Auf der Suche nach dem überlebenden Jesus”. Pēc šī pētījuma izlasīšanas, Jēzus nāve pie krusta ir vismaz apšaubāms fakts. J. Frīds savu tēzi (vēsturnieks pats uzsver, ka tā ir tikai tēze) izvirza, pamatojoties gan uz zinātniskiem pētījumiem, gan uz Jāņa evaņģēlija aprakstu par Jēzus nāvi. Jāatzīmē, ka tā patiešām ir drosmīga tēze, ja ņem vērā, cik daudzi cilvēki šajā pasaulē tic gan Jēzus nāvei pie krusta, gan pašam augšāmcelšanās faktam. Daudziem J. Frīda izvirzīto teoriju gribēsies pieskaitīt pie sazvērestību teorijām – vēlmes izcelties, piedāvājot pārspīlējumus.
Kādus apgalvojumus izvirza vēsturnieks?
J. Frīds neapstrīd Jēzus mocības līdz krustā sišanai, pašu krustā piesišanu un arī faktu, ka īsi pēc tās Golgātā ieradās romiešu karavīri, lai aiznestu prom līķus. Viņi uzskatīja, ka Jēzus ir miris un tāpēc nesalauza viņa kājas kā pārējiem diviem noziedzniekiem, jo nedomāja, ka tas ir nepieciešams. Viens no karavīriem iedūra savu šķēpu Jēzum ribu starpā, lai apliecinātu to, kas katram bija redzams – šajā ķermenī vairs nav dzīvības. Notikumu virzību pēc tam vēsturnieks J. Frīds redz savādāk, nekā tas līdz šim tika uzskatīts.
Ja nu romiešu karavīrs ar šķēpa dūrienu nevis konstatēja Jēzus nāvi, bet gan izglāba viņam dzīvību? Jāņa evaņģēlijs apraksta, ka no šķēpa radītās rētas ir iztecējušas asinis un ūdens. Neviens cits evaņģēlijs par to neraksta. Vēsturnieks uzskata, ka tas norāda, ka šis apraksts ir autentisks. Šādu detaļu nez vai kāds būtu piedomājis klāt, tā visdrīzāk tiek atstāstīta no novērojuma.
J. Frīds savā grāmatā norāda, ka romiešu karavīrs izdarīja to pašu, ko mūsdienās darītu katrs ārsts – izdarītu dūrienu, lai atslogotu plaušas un ļautu iztecēt asinīm un ūdenim. Tas ļautu pacientam tālāk elpot. Varbūt, ka Jēzus pēc 9 stundu mocībām vēl nebija miris? Jēzus nepierasti ātri tika noņemts no krusta un vēlāk redzēts dzīvs. Varbūt viņš bija tikai saindējies ar oglekļa dioksīdu un vēl nedaudz spēja elpot? Iespējams, ka alā, kurā viņu kopa viņam uzticīgie sekotāji, viņš nāca pie samaņas.
Skaidrs ir tikai viens, pat ja notikumi būtu risinājušies tā, kā to apraksta J. Frīds, arī tad neviens nedrīkstēja uzzināt, ka Jēzus ir palicis dzīvs. Pretējā gadījumā viņa vajāšanas turpinātos. Šis ir pietiekošs iemesls, lai radītu leģendu par augšāmcelšanos un tādējādi izskaidrotu līķa pazušanu. Jēzu nekādā gadījumā nedrīkstēja atrast, tādēļ bija nepieciešams stāsts par sekojošo Debesbraukšanu. Tas ļautu Jēzum kaut kur patverties un dzīvot tur līdz sava mūža dabīgajām beigām.
Kur palika Jēzus?
J. Frīds uzskata, ka Jēzus varēja doties uz pilsētu Dekapolis, kas atrodas mūsdienu Jordānas teritorijā. Tomēr arī tur ar laiku palika bīstami uzturēties un Jēzus bēga uz Ēģipti pie jūdu sektas ar nosaukumu „Terapeiti”. Vārda „terapeiti” nozīmi šeit var skaidrot kā dvēseļu dziedinātājus un Dieva godinātājus.
Nav izslēgts, ka Jēzus bija tas pats nemiera cēlājs, kurš ap m. ē. 57. gadu uzturējās Jeruzalemē un, kuru jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs (Flavius Josephus), sauca par „Ēģiptieti”. Pēc neveiksmes Jeruzalemē Jēzus esot paslēpies Sīrijā, kur viņš palicis atmiņā kā cilvēku draugs un terapeits. Interesanti, ka tieši šajā apvidū ir izcēlušās visas herēzes, kuras atzīst Jēzu kā izcilu sludinātāju – profētu, nevis par Dieva dēlu, kas augšāmcēlies no miroņiem. Pie tām jāpieskaita arī islāms. Aizraujoša ir vēsturnieka tēze, kura no evaņģēlija caur herēzēm ved pie korāna. J. Frīds apraksta, kā šo notikumu rezultātā Romas impērijas teritorijā izplatījās teoloģija par Dieva dēla augšāmcelšanos, kamēr Austrumsīrijā cilvēki Jēzu godināja kā cilvēku un Dieva sūtni. Šī mācība gan tika atzīta par ķecerību, bet tieši tajā varētu atrast aprakstu Jēzus darbībai ārpus Romas impērijas teritorijas, kura mūs noved līdz pat islāma agrīnajai vēsturei.
Jāpiezīmē, ka šaubas par to, vai Jēzus patiešām ir miris pie krusta, nav radušās tikai tagad. Autors savā darbā norāda, ka gan pagāni, gan tradicionālie jūdi nevēlējās samierināties ar tā cilvēka augšāmcelšanos, kuru viņi paši bija notiesājuši. Jēzus sekotāju pretinieki pārmeta, ka viņi esot Jēzus līķi izzaguši no kapa un tad sacerējuši pasaciņu par augšāmcelšanos. Šie pārmetumi ir atspoguļoti Mateja evaņģēlijā (28.12-15). Kapu apsargājošie karavīri esot uzpirkti. Jāņa evaņģēlijā (20.2) vērtējums ir atturīgāks: „Viņi aiznesa to Kungu no kapa un mēs nezinām, uz kurieni”. Autors norāda, ka drīz pēc Jēzus pazušanas tika izplatīti daudzi un dažādi minējumi.
Grāmatā ir aplūkoti arī dažādie strīdi kristīgo starpā. Piemēram, apoloģēta Tertuliāna strīds ar ķeceri Marcionu ap 180. gadu līdz pat herētiķu, gnostiķu darbiem un docetismam.
Kāpēc ir vērts lasīt grāmatu par Jēzus nāvi kā „feiku” jeb viltojumu?
Pirmkārt jau tāpēc, ka Johans Frīds nav vienkārši kāds fantastisko stāstu autors, bet gan viens no mūsdienu izcilākajiem viduslaiku pētniekiem. Bijis Viduslaiku vēstures katedru vadītājs Ķelnes (1980-1982) un Frankfurtes pie Mainas (1983-2009) universitātēs. Viņš ir viens no starptautiski nozīmīgākajiem agrīno un vidējo viduslaiku pētniekiem. Spējis ar interesanti sarakstītām grāmatām ieinteresēt plašu lasītāju publiku viduslaiku vēstures analīzē.
Jau Seneka zināja, ka neviens nemaldas izolēti – pats par sevi. Viņš izplata aplamības savā apkārtnē. Respektīvi, kļūda nekad nepaliek izolēta, tā izraisa jaunas kļūdas. Tieši tāpat arī jebkura kļūdaina vēstures notikumu interpretācija rada jaunas kļūdas mūsu izpratnē par to, kas un kā īsti ir noticis. Mūsdienās vēl joprojām ir diezgan grūti uzņemties jaunu zinātnisku tēžu izvirzīšanu, jo pārāk viegli ir iegūt visu apsmieta (pseido-) zinātnieka slavu. Tāpēc pat tik atzīts zinātnieks kā J. Frīds, uzskatīja par nepieciešamu vairākas reizes atvainoties, ka ir uzrakstījis šādu grāmatu. Viņš bieži izteica bažas par to, ka tagad viņu vairs neņemšot nopietni. Tas norāda uz to, ka jaunam zinātniekam šādu neparastu tēžu publicēšana būtu līdzvērtīga profesionālai pašnāvībai. Nezinu, vai tas patiešām ir labi, ka zinātniekiem ir jābīstas novirzīties no vispār pieņemto atziņu taciņas. Tas gan jau ir cita raksta temats.
J. Frīda grāmatas recenzijas Vācijas presē
„Die Tageszeitung” kultūras redaktors Ulrihs Gutmairs (Ulrich Gutmair) savā recenzijā norāda, ka vēsturnieks ir atradis brīnišķīgi loģisku izskaidrojumu, kādēļ Jēzus kaps bija tukšs un kāpēc Jēzum izdevās atkopties un aizbēgt.
Arī „Deutschlandfunk” recenzents Ernsts Romenejs (Ernst Rommeney) uzsver, ka grāmatu ir ļoti interesanti lasīt un, ka autora argumenti ir loģiski. J. Frīds izmanto savā darbā gan arheoloģiskos izrakumos atrastos materiālus, gan teoloģiskos darbos lasāmās norādes. E. Romenejs uzskata, ka grāmatu būtu vērst izlasīt arī baznīcas dogmatiķiem.
Divas citas recenzijas ir kritiskākas. „FAZ” autors Peters Gemainhards (Peter Gemeinhardt) uzskata, ka vēsturnieks tomēr ir uzrakstījis kriminālromānu, nevis vēsturisku pētījumu. Recenzijas autors pārmet J. Frīdam nezinātniskas metodes pielietošanu – nedrīkstot dažu medicīnisku novērojumu dēļ atcelt visas agrīnās kristietības literatūras tēzes.
Arī „Süddeutsche Zeitung” autors Rudolfs Noimaiers (Rudolf Neumaier) grāmatu vērtē kritiski, un neuzskata, ka ar J. Frīda argumentiem pietiek, lai satricinātu kristīgās ticības pamatus. R. Noimaiers gan atzīst, ka grāmatā apkopotā psihologu, molekulārbiologu un evaņģēlija sniegtā informācija un fakti ir vērtīgi. Jautājums paliek atvērts un droši zināms nav nekas, kas ir saistīts ar Jēzus nāvi, secina recenzents.
Šim autora secinājumam atliek vien pievienoties. Pagaidām nevienu pieņēmumu par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos droši pierādīt nav izdevies nevienam. Tātad tas vēl joprojām ir un paliek ticības jautājums. Tad varbūt nav nekādas vajadzības pētīt tik senus laikus un rakstīt par notikumiem, ja nav iespējams pateikt, kā tad īsti bija patiesībā? J. Frīda grāmata pašlaik ir visvairāk lasītākā Amazon grāmatu tirdzniecības platformas reliģijas vēstures nodaļā. Tā atrodas visvairāk pārdoto grāmatu 1. vietā. Acīmredzot cilvēkus šādi temati interesē, ja grāmatu pērk, lasa un enerģiski diskutē par to. Kāpēc cilvēkus tas interesē un kāpēc ir vajadzīgs pētīt un rakstīt par tik seniem notikumiem? Šo jautājumu uzdevu komunikācijas zinātnes ekspertei, profesorei Sandrai Veinbergai. Viņa norādīja, ka ticība ir ļoti svarīga sabiedrības funkcionēšanas sastāvdaļa, tādēļ pilnīgi pašsaprotami ir tas, ka mums ir nepieciešams turpināt pētīt ar ticību saistītos jautājumus un norises, ieskaitot vēsturisko patiesību.
„Svētos rakstus šodien dažādi ticīgo slāņi dažādi interpretē. Tie ir seni teksti, un no šīs interpretācijas izriet būtiski procesi mūsu sabiedrībā – kas ir labs, kas slikts, kā cilvēkam jādzīvo, kas ir vai nav tikumīgs un labs. Tāpēc liela ticības teorētiķu daļa uztver svētos rakstus kā 100% neapgāžamu patiesību tieši savā interpretācijā. Šos cilvēkus mēs saucam par ticības fundamentālistiem.”
Fundamentālisti ļoti asi, pat histēriski reaģē uz situāciju, kad kāds sāk pierādīt, ka patiesībā bija savādāk, nekā līdz šim ir bijis pieņemts. S. Veinberga atzīmē, ka J. Frīda grāmata lieliski uzdrošinās parādīt, ka ticības lietu nevajag uztvert kā dogmu. „Kristiešu ticība Jēzum nemazināsies līdz ar šīs grāmatas publikāciju. Taču mums varētu rasties jauni argumenti pret dogmatiķiem vai ticības fundamentālistiem, kas vēlas ierobežot sabiedrību daudzās izpausmēs. Islāmistu kaujinieki jau pierādījuši Sīrijā, kas notiek, ja ticību interpretē fundamentāliski un ultrakonservatīvi. Šī grāmata liek aizdomāties par to, ka Jēzus mācība, iespējams, izplatījās daudz plašāk, nekā līdz šim tika uzskatīts un ticībām ir daudz vairāk kopsaucēju, nekā mums pašlaik liekas,” secina profesore S. Veinberga.
Foto: Grāmatas vāks. Izdevniecība C.H.Beck
