Vai Tev stipri sāp?
Jā. Biju ļoti tuvu ēkai. Kad notika sprādziens, tur kaut kas aizdegās un liesmas diezgan ilgi aplaizīja arī mani. Jūtos kā gliemezis bez vāka, kā bruņurupucis bez bruņām. Apģērbs kā miza berzējas pret ādu un nepasargāja. Lai kā apguļos – kož visās vietās. Acis sprāgst pušu. Joprojām brīnos, kamdēļ es tik stulbi rīkojos un no mašīnas vispār kāpu ārā. Zināju, ka to meiteni nepaspēšu paglābt!
Ko tu vēl te darīji? Evakuācija bija plaša un mašīna tev ir – varēji aizbraukt!
Es te nedzīvoju. Mammai pakaļ braucu. Viņa jau veca un kategoriski atteicās braukt projām. Brīvprātīgie vietējie teica, ka tikai sasietu kāds viņu varētu aizvest.
Nācās braukt pakaļ?
Teica ka māju neatstās un partizāni te vajadzīgi.
Partizāni?
Viņa ir dziedniece. Zināja mežā katru zaļumu, katru koku, katru sēni. Šķūnītī viņai zāļu stūrītis – katram dzīves gadījumam varēja ko piemeklēt. Sažāvēja arī kaut ko citu ar ko žurkas un visādus kukaiņus – parazītus izdzīt. Teicās, kāpostu pīrādziņus ceps. Esot viņai bēniņos no vecā tēva palicis padomju karogs – saka, galdā klās saindētos pīrādziņus zaldātiņiem – atbrīvotājiem servēt. No tēvoča Mikolas vēl esot kandžas pudele palikusi, tai arī būšot ko iekšā iepilināt.
Tā nu gan ir viena ģeniāla ideja! Ha-ha-ha! Un nekādi nevar no šādas palaidnības atradināt šo veco dāmu?
Nu vai zini, es nejokoju! Atrunāt viņu nav iespējams. Nevarēju es arī iedomāties, ka viņu tie cūkas pēc tam nogalinās. Nācās pašam braukt pakaļ.
Bet tu taču viens esi?
Viens gan. Viens pats. Tālu jābrauc – no Kijivas. Kamēr tēsos un plēsos, šausmas arī notika. Mūsu mājas ciemata krasta pusē bija. Tur visu no šodien līdz ar zemi nolīdzināja. Glābēji man neļāva turpu iet. Saka, esot pilns ar mīnām. Pierakstīja viņas datus un lika braukt prom. Man tāds izmisums, saproti. Es it kā lecu ar izpletni un man tagad jārauj tas gredzens, bet izrādās, ka aizmirsu to uzvilkt. Saproti? Iekāpu mašīnā, bet nesaprotu, kādēļ kaut kur braucu. Tad ievēroju mazo meiteni. Skrien viena pa ielu. Nedzirdēju, vai kāds viņu būtu saucis, vai viņa vienkārši nobijusies. Nez, kas mani parāva, bet metos viņas virzienā. Pēkšņi ielas galā redzu tanku, kurš tēmē tieši meitenes virzienā. Tās notika vienā mirklī, pāris sekundēs. Viss notiek vienlaicīgi: es lēcu ārā no mašīnas un skrienu pie meitenes, bet bērns skrien mājas virzienā. Tanks griežas aiz stūra, bet ložmetējs veic vairākus šāvienus mūsu virzienā, sprādziens, karstums un sprādziena vilnis atmet mani pret mājas sienu pāri ielai. Atjēdzos jau uz nestuvēm. Brīvprātīgie kaut kur nesa. Aaaah… es varu kaut kā pagriezties, lai pamainītu pozīciju?
Jā, bedre ir pietiekami dziļa, vari grozīties. Tikai no segas nost nelien. Man pārsienamo vairs nav. Pamēģināsim ietaupīt ķirurgiem spēkus uz tavu kājas amputāciju.
O, cēls mērķis. Kad zāles pārstās darboties, sākšu vārtīties un to kāju nekādi nevarēs mierā nolikt…
Nesariktējies te tik ilgi gulēt.
Ko citu? Mašīna taču pagalam. Kā tikām no turienes ārā? To joprojām nesaprotu. Vai ārstiem ir kāds speciālais svētais, kas viņus sargā?
Nezinu. Varbūt, ka ir. Šajā putrā vairs nevar saprast – kur svētie, kur mirušo dvēseles …
Kā tevi sauc?
Mani? Aleksandrs. Saša.
Es esmu Andrijs. Būsi draugi.
Būsim, Andrij. Tas ir pareizi. Nosaucot vārdā, būs pamats neuzvesties vieglprātīgi un nomirt nesagaidot palīdzību.
Palīdzību? Mums kāds te varēs vēl palīdzēt?
Jādomā, ka varēs. Klausies, mums laikam vajadzēs tev bruņu vesti tomēr uzvilkt mugurā.
Saša, kam man tā veste, esmu tikai pusdzīvs?
Nākamajā maiņā ir meitenes. Viņām var pietrūkt spēka tevi ātri mest uz nestuvēm un iegrūst mašīnā. Vajadzēs mēģināt sēsties un tad celties uz vienu veselu kāju.
Vai kāds mums brauc pakaļ?
Jā, es paspēju nosūtīt mūsu koordinātes.
Mums tiešām brauc kāds pakaļ?
Līdz tumsai atbrauks vēl viena mašīna. Lai mūs no šejienes savāktu. Citu ievainoto te vairs nav. Šoreiz paveicās. Liela iespēja ir tikt uzreiz projām uz slimnīcu.
Neesat brīvprātīgie?
Nē, mēs esam ātrā palīdzība.
Kas?! Jūs braucāt ar džipiem?
Mēs braucām ar visu, kur var ievainoto pārvadāt. Nav mums iespējas ar speciālām mašīnām braukt. Ienaidnieks mūs tad šauj nost.
Svētā Marija! Gribi pateikt, ka es esmu tiem tur pretinieks?
Esi gan, draugs Andrij. Es ar.
Tu? Kādēļ?
Varu ārstēt cilvēkus, kuri viņiem pretojas. Tāpēc vajag iznīcināt gan mūsu mašīnas, gan mūsu ekipējumu.
Mana mamma – kara partizāņu meita, zināja 101 veidu, kā nemanāmi nobeigt okupantu. Izrādās, ka okupanti arī neatpaliek. Galvenais tam visam pa vidu nesajukt prātā.
Visi sajuks prātā. Tā tas būs. Labāk noskaidro kā „atjukt prātā atpakaļ“. Tas vēlāk būs vajadzīgs.
Ak, Dievs, tā miza…! Cik ilgi vēl varēšu izturēt…
Vajadzētu būt kādas minūtes desmit izturēt un vēl pamēģināt vesti uzvilkt. Meitenēm būs injekcijas. Neitralizēsim tavu mizu. Pacieties vēl mazliet.
Sasodīts! Sasodīts! Lūdzu lēnāk! Šādām ciešanām jābūt atriebtām! Aaaa! Man un tai meitenei – mums taču nebija ieroču, bet tie velni vienalga uz mums šāva. Šāva, tu saproti?!
Saprotu … Kuš, apklusti… Brauc! Viņas brauc! Savāc spēkus. Sakod zobus. Mūs gaida pēdējais gājiens šodien, jo tiksim atpakaļ pie savējiem, bet tu uz slimnīcu.
"Russia Ukraine War" by manhhai is licensed under CC BY 2.0.
