Pagājuši 100 gadi, kopš 55 gadu vecumā (Parīzē 25. martā) no šīs pasaules aizgāja lieliskais romantiķis, franču komponists Klods Debisī (Claude Debussy). Tolaik Parīze bija pārblīvēta ar militārajām automašīnām un tankiem. 23. martā vācieši bija uzsākuši kārtējo uzbrukumu Francijas galvaspilsētai, bet Debisī to neizturēja. Aizgāja no mums kara mutulī. Nepiedodami agri.
Man šis komponists nozīmē ļoti daudz. Viņa „Meitene ar linu krāsas matiem“ nav pārspēta. Neviens cits komponists nav varējis apsteigt Debisī komponista attiecībās ar liriku tik perfekti, kā to prata un spēja Klods Debisī.
Kāpēc par to rakstu tagad? Tāpēc, ka tikko Francijā iznācis lielisks dubultais CD ar 100 Debisī melodiju ierakstiem. Beļģu soprāns Sofija Karthoizera (Sophie Karthäuser) un franču baritons Stefans Divū (Stéphane Degout) sadarbībā ar Francijas pianistu Alanu Planēsu (Alain Planès).
Autori brīvi izvēlējušies skaņdarbus, sākot ar komponista darbiem pusaudža gados (16 -21 gada vecumā) un beidzot ar pēdējiem izcilā franču komponista sacerējumiem.
To skaitā ir: „Patīkamais vakars“ (Beau soir) un „Jau pavasaris“ (Voici que le printemps) ar Pola Buržē (Paul Bourget) vārdiem. Turpat arī „Mandolīna“ (Mandoline) ar Pola Verlēna (Paul Verlaine) vārdiem. To visu maigi un glāsmaini izdzied Sofija Karthoizera (Sophie Karthäuser) amerikāņu pianista Judžīna Astī (Eugene Asti) pavadījumā. Šodien citādāk skan simts gadu vecie Verlēna dziesmotie teksti „Svinībām“ (Fêtes galantes) un izaicinoši erotiskais Pjera Luisa (Pierre Louÿs), „Bilitas dziesmas“ (Chansons de Bilitis), kā arī sensuālais „Pieci Šarla Bodlēra dzejoļi“ (Cinq poèmes de Charles Baudelaire).
Šos darbus savulaik Debisī radīja Vāgnera iespaidā. Tolaik viņš apmeklēja pat Bavāriju un plānoja izveidot operu pēc Žozefa Bedjī (Joseph Bédiers) modernizētā romāna „Tristans un Izolde“ motīviem, kas būtu pretstats Vāgnera darbiem. Iecerētais neizdevās. Bodlērs (Baudelaire) pats pielūdza Vāgneru, un no Debisī protesta nekas nenoskanēja nedz 1850. gadā, nedz arī vēlāk.
Taču romantiķis turpināja savu gaitu.
Kompaktais tonis, silta harmonija kā pavasara pļava staro no „Divu mīlnieku pastaigas” (Le promenoir des deux amants) ar Tristana Leremīta (Tristan L’Hermite) vārdiem un „Trīs Stefana Malarmē dzejoļi“ (Trois poèmes de Stephan Mallamé), kur Alans Plānes uz klavierēm sašuj graciozus skaņu gredzenus vienotas muzikālās ķēdes sistēmā. Viņš ierakstā nospēlē arī trīs klavieru svītas „Aizmirstie attēli“ (Images oubliées) (1894), kas veltītas gleznotāja Anrī Lerola (Henry Lerolle) meitai Ivonnai, kuru tolaik gleznojuši gan Degā (Degas), gan arī Renuārs (Renoir).
Frāze no Bodlēra dzejoļa (Le balcon) pārtapusi par Jūdžina Astī klavierskaņdarba nosaukumu „Vakari, kurus apgaismo ogļu siltums“ (Les soirs illuminées par l’ardeur du charbon) (1917). Pie kam šo skaņdarbu pats Debisī tolaik veltīja savam ogļu piegādātājam. Savādi, bet šodien mēs “Latvenergo” vai “Latvijas Gāzei” skaņdarbus tomēr neveltītu.
Debisī mūzika savieno romantismu ar modernismu. Pentatonika un pilno toņu skala ir panākusi īpašus skaņu efektus viņa darbos, kas atgādina putnu balsis un ir sava veida impresionisma izpausme mūzikā. Taču pats meistars šos atklājumus nepamanīja.
Mēs gan.
Pamanām un klausāmies.
