„Karakudas“ intervija ar mūsu autori un domu arhitekti, liepājnieci Ritu Kapenieci-Klaužu

Kāds bijis šis 2 gadu pašizolācijas laiks? Jums pašiem privāti? Ģimenei, draugiem?

Rita Kapeniece-Klauža: Pandēmija 2 gadu šķērsgriezumā mani un manu ģimeni ietekmējusi līdzīgi kā citus, tikai man nebija tās sākotnējās eiforijas no būšanas mājās, gribēju, lai tas ātrāk beidzas. Trīs mēnešus pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā, man piedzima trešais bērns. Mazulis vispār ļoti ietekmē Tavu iespēju piedalīties sociālās aktivitātēs. Kopā ar pandēmiju, tā bija izolācija dubultā – sākumā tās bija arī reālas bailes kaut kur iet, bet vēlāk jau arī daudz kam mentāli trūka spēka un sēdēšana mājās kļuva par normu.

Kā tika ietekmēts radošais darbs?

R. K-K.: Atrodoties mājās ar trīs dažāda vecuma bērniem, radošais potenciāls, protams, sarūk. Brīvbrīžos vispār sāc uzdot eksistenciālus jautājumus un nevari saņemties pat vakariņu radīšanai. Diez vai studijas var būt radošas, ja uzdevumi savā būtībā ir ierobežojoši, bet pats jūties kā ieslodzīts cietumā, kurš Tev pašam vēl jāvada un jākopj.

Kādas smagas vai vieglas atziņas tas devis?

R. K-K.: Varbūt esmu sākusi vairāk izvērtēt un analizēt informāciju sev apkārt. Savā ziņā biju pārsteigta un vīlusies lielā daļā sabiedrības, jo pandēmija izcēla ne tās labākas latviešu tautas īpašības, kuras laikam vislabāk raksturo Satversmē ierakstītā latviskā dzīvesziņa. Šķiet šī dzīvesziņa mums ir bijusi vairāk kaitnieciska, nekā noderīga un kopumā pēc pandēmijas daļa sabiedrības šķiet radikalizējusies, sludinot idejas, kuras ir ne tikai pretrunā pašas sev, bet arī cenšas nojaukt to trauslo pasaules kārtību, kurai tomēr bija tendence kļūt labākai.

Kā šis laiks ietekmējis studijas augstskolā?

R. K-K.: Pirmajā pandēmijas pavasarī bija jāpielāgojas vecākā bērna mācībām un savām studijām attālināti, plus arī vidējo bērnu nelaidu bērnudārzā. Viņam tika doti uzdevumi mājās. Vēl pa vidu tam kliedza zīdainis. To izturēt mani motivēja cerība, ka gan jau tas viss vasarā beigsies. Diemžēl rudenī, atsakoties studijām, pamazām tika ieviesti jauni pandēmijas aizliegumi. Par ļoti lielu nožēlu arī plānotais pēdējais studiju gads nevarēja norisināties Lietuvā, Klaipēdas universitātē un mūsu studiju programma tika pielāgota un pārveidota tā, lai studijas varētu notikt tikai Liepājā. Biju vīlusies un arī sapratu, ka neizturēšu mājsēdi kopā ar bērniem mācoties tiešsaistē, tāpēc paņemu akadēmisko pārtraukumu, nezinot vai studijas vispār vēlēšos turpināt. Diemžēl, atgriežoties pēc gadu ilga pārtraukuma, nekas daudz nebija mainījies, vienīgi, bērni paaugušies un mēs visi samierinājušies ar mācībām no mājām pie datora. Tā nu mazliet apātiski un haotiski izdevās izturēt līdz galam un iegūt bakalaura grādu filoloģijā.

Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijas laikā paveikt?

R. K-K.: Tad, kad paņēmu akadēmisko pārtraukumu, sāku vairāk pievērsties mājas un dārza iekārtošanai. Bijām jau pusotru gadu jaunās mājās, bet joprojām trūka mēbeļu, tāpēc internetā izvēlējos un pasūtīju nepieciešamo, pēc tam vēlāk pati visu saliku kopā. Arī dārzā pavasarī tapa gan dobes, gan citi lokāli izklaides projekti, jo nekur jau iet īsti nevarēja. Uzbūvējām arī saimniecības ēku, tikai apdare nav pabeigta. Kopumā mūsu mājas kļuvušas par autonomu atrakciju parku bērniem un pieaugušajiem. Diez vai tas tā notiktu, ja būtu bijušas vairāk iespējas doties ārpus mājas un ceļot.

Ko pandēmija traucēja izdarīt?

R. K-K.: Neizdevās aizbraukt ģimenes ceļojumā uz Legolandi Dānijā. Pirms pandēmijas bija ieviests bezvīzu režīms ar Kaļiņingradu un gribējām braukt ar auto, pa ceļam apskatot senās prūšu zemes, tālāk Polijā Štuthofu un Gdaņsku, pēc tam Vāciju un Dāniju. Taču dēļ pandēmijas ierobežojumiem tas divus gadus nebija iespējams. Tagad vēl karš Ukrainā. Vīram visu šo faktoru dēļ arī darba grafiks bijis ar vērā ņemamām izmaiņām; atbraucot vai braucot prom strādāt uz ārzemēm bija jāsēž pašizolācijā. Tad kad sākas pandēmija, viņš dēļ ierobežojumiem netika mājās un bija prom 7 mēnešus. To vissmagāk pārdzīvoja lielie bērni.

Kādas atziņas pandēmijas periods velk sev līdzi?

R. K-K.: Tas, ka mēs tomēr pie pandēmijas pieradām, ir savā ziņā tik sirreāli. Pēc pirmā gada, 2021. gada sākumā, man likās, ka mana mentālā kapacitāte jau ir izsmelta, jutos ļoti nomākta, pat nelaimīga. Visu laiku aizdomājos par pamestajām studijām, par to, ka vecākais bērns normāli skolu nav apmeklējis jau gadu, ka vidējām bērnam nenotiek pirmsskolas sagatavošana, ka mēs nekur netiekam, jo veikali ir ciet un nav iespējams nopirkt pat ziemas zābakus saplīsušo vietā. Pavasarī sāku koncentrēties uz citiem darbiem un tas palīdzēja.

Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?

R. K-K.: Atgriezties pie normālas dzīves tomēr ir vieglāk nekā pielāgoties ierobežojumiem. Dotajā mirklī šķiet visi dzīvo uz pilnu jaudu, gluži kā no ķēdes norāvušies – ballējas un ceļo, it kā rītdienas nebūtu. Iespējams tas ir viens no pandēmijas blakusefektiem – baudīt šodienu, jo Tu nezini, kas būs rīt.

Ukrainas karš kā pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē privāti?

R. K-K.: Kad ceturtdienas rītā pamodos ar ziņām par Krievijas iebrukumu Ukrainā, bija tāda iekšējā sajūta, ka tas notiek arī ar mums. Es kādas divas nedēļas nevarēju attapties, pasmaidīt, es ļoti pārdzīvoju. Augstskolas darbi, atrodoties tādā stāvoklī, galīgi nerakstījās, jo visa diena pagāja sekojot līdzi notikumiem ziņās. Kad svinējām māsai dzimšanas dienu marta vidū (tās bija pirmās svinības pēc kara sākuma), nevarēju nedomāt par svinību ētisko pusi, vai varu svinēt, ja Ukrainā mirst cilvēki, visa situācija šķita negodīga. Bija arī paziņas, kas aizmuka no Latvijas. Draugi Anglijā jautāja, kā mēs varam naktīs gulēt. Izklaides vietas atkal palika tukšākas. Teātrī pirmizrādē direktors pat teica runu un orķestris spēlēja Ukrainas himnu. Pagājis laiks, un mēs esam pieraduši. Zinu, ka citi vispār vairs neseko līdz, es tā gluži nevaru, man sirds visu laiku ir nemierīga. Situācija ir nesalīdzināma ar pandēmiju, kuru raksturoja apātiskums, tagad kaut kur pakausī visu laiku sēž trauksme. Vistrakākā ir bezspēcības sajūta un nespēja ietekmēt situāciju kopumā.

Vai šis karš mūs ietekmēs arī vasarā un rudenī?

R. K-K.: Karš mūs ekonomiski ietekmē jau tagad– vasarā. Cenas pārtikai ir augušas, arī rēķins par gāzi ir kļuvis lielāks. Mums ir salīdzinoši nesen uzcelta māja un toreiz izvēlējos gāzes apkuri, lai gan būtu varējusi uzstādīt arī siltumsūkni, bet gāze šķita loģiska izvēle, jo trase atradās turpat uz ielas. Kas būtu domājis, ka vēl pirms kara sākuma, parādīsies plāni atteikties no gāzes. Tagad lauzu galvu par to, ko darīt nākotnē, jo maksājums vēl nav tik liels, bet alternatīvas ir tik dārgas. Kredīts vēl par šo nav nomaksāts, roka neceļas gandrīz jaunu gāzes apkures katlu sviest ārā, jo pārdot to būtu neiespējami. Arī elektrībai varbūt jāliek saules paneļi, redzu, ka daudzi kaimiņi jau to ir izdarījuši. Varbūt nepareizi, bet šos lēmumus visu laiku atlieku uz vēlāku laiku.

Kā šis viss ietekmēs darbu?

R. K-K.: Strādāju par gidu un pēc pandēmijas tūrisms atkal zeļ un plaukst. Pagaidām jūtama cilvēku vēlme ceļot un izklaidēties, neskatoties uz cenu pieaugumu un netālu notiekošo karu. Pie manis tikko Redanā bija tūristi no Ukrainas, Mariupoles, viņi pat īsti nav klasiski tūristi, jo iebrauca vienkārši caurbraucot no Igaunijas uz Vāciju (brauks ar prāmi uz Travemundi). Viņi ir bēgļi un viņiem vairs nav kur atgriezties, jo mājas ir sagrautas un pilsēta okupēta. Tūristu no Krievijas ir mazāk, bet no Rietumiem vairāk, bet tie ir tikai mani vērojumi. Gan pandēmija, gan karš šo jomu nenoliedzami ietekmējuši. Pagaidām ir kaut cik labi, jo pandēmijas ietekme bija daudz lielāka.

Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?

R. K-K.: Vienmēr esmu apbrīnojusi māku dzīvot šodienai, vienlaicīgi domājot par nākotni. Pēc pēdējiem trīs gadiem, it sevišķi Krievijas uzbrukuma Ukrainai, mācos mazāk koncentrēties uz nākotnes plāniem un gaidām, kurus viegli var sagraut pandēmija vai karš. Gribas nākotnē būt pietiekami elastīgai, lai vieglāk pielāgotos pārmaiņām un nevajadzētu pārdzīvot par zudušo vai neiegūto, tāpēc pieņemu ka viss var mainīties. Gribu arī mazāk pieķerties mantiskām lietām, bet ar to man pagaidām ir grūtāk.

Kas notiks tālāk?

R. K-K.: To vēl neesmu izlēmusi. Tikko bija izlaidums. Tagad strādāju par gidu un pārejā laikā izbaudu vasaru kopā ar bērniem. Iespējams pēc tūrisma sezonas rudenī meklēšu citu darbu, varbūt iešu vēl kaut ko pamācīties, neesmu izlēmusi. Pagaidām cenšos izplānot ilgi atlikto ģimenes ceļojumu. Paralēli tam utopiski ceru, ka pandēmija būs patiešām beigusies. Esmu pārliecībā, ka Ukraina agrāk vai vēlāk uzvarēs Krieviju un Saeimas vēlēšanas rudenī būs plašāk apmeklētas un cilvēki pieņems pārdomātus lēmumus balsojot. Diemžēl realitāte diez vai atbildīs manām utopiskajām cerībām un es klusībā baidos par savu un, visvairāk, savu bērnu nākotni, Pašlaik kara ēnā notiek jauna bruņošanās sacensība, mēs atkal esam uz frontes līnijas un Krievija regulāri izsaka okupācijas draudus, solot paralēli pielietot kodolieročus.

Tas nav labi, bet ceru, ka viss notiks tā kā vēlamies.