Cienījamais lasītāj!
Saki, cik stundu dienā pavadi Tu, acis iedūris blāvi zilajā ekrānā? Nē, nē, šī nav opera par to, ka sociālie tīkli slikti ietekmē tavas acs tīklenes vai arī padarīs tavus īkšķus līkus.
Saki, kas tiek skatīts portālos? Ko jaunu esi guvis? Cik reizes dienā šodien lasīji ziņas? Komentāru sadaļas? Cik bildes paskatījies, un cik reizes pēc tām nodomāji – es arī tā gribētu izskatīties? Vai arī pažēlojies, ka tev nav pietiekami skaists dzīvoklis vai jaudīga mašīna..
Mēs visi, (arī es tajā skaitā), esam kļuvuši par sociāliem vergiem. Varētu pat teikt, par eksperimentālajiem trusīšiem. Velns viņu zin, kā tieši tas aizsākās, bet tā ir šodienas realitāte, par kuru netiek runāts. Teju katra bērneļa bilde tiek likta portālos, un vecāki bērnelim atļauju nemaz nav pajautājuši. Kā nu ne, bērns jau vēl nav iemācījies runāt.
Jauno cilvēku starpā šobrīd atpazīstamību guvusi dokumentālā filma “The social dilemma” jeb Sociālā dilemma. Filma raisījusi plašu rezonansi un tās vērtējums ir 7,8 no 10. Šo filmu skatoties, man raisījās dažādas domas. Filmā tādu zīmolu kā Facebook, Twitter, Pinterest bijušie vadītāji, radošie direktori un ievērojamas pozīcijas ieņēmuši ļaudis lēš – cilvēce ir sociālo tīklu produkts. Katrs lietotājs ir produkts, kas tiek tirgots. Tiek tirgota mana un tava uzmanība un laiks, ko pavadām sociālajos portālos. Ko tas nozīmē?
Lielās kompānijas strādā, lai gūtu peļņu. Šobrīd tiek darīts viss, lai pēc iespējas ilgāk noturētu mūsu uzmanību sociālajās vietnēs. Jo ilgāk mēs tajās “sēžam”, jo vairāk kāds nopelna. It kā šķiet normāli. Kas tad tur slikts? Viss jau būtu lieliski, bet šīm kompānijām neinteresē tās lietotāju veselība, nedz arī sociālā situācija.. Algoritmi tiek izstrādāti tādi, kam pakļaujas cilvēka smadzeņu darbība, un mums ir vienkārši grūti pretoties.
Filmā ir atsauces uz pētījumiem par sociālo tīku ietekmi uz mūsu garīgo stāvokli. Ļaudis ne vien sāk satraukties par telefonu klātesamību un komentāru trūkumu, bet bieži sirgst ar trauksmi, mazvērtības kompleksiem, un pat depresiju vai tieksmi uz pašnāvību. Ja mēs vien pavērotu sevi, un to, kādas domas raisās, kad esam pielipuši pie telefona ekrāna, varētu pat palikt mazliet biedējoši. To nav viegli pieķert, bet tas ir nepatīkami. Zīmīgi, bet lieluzņēmumu kā Facebook un Instagram vadītāji filmā atzina, ka pat saviem bērniem neļauj līdz noteiktam vecumam lietot viedtālruņus vai sociālos tīklus.
Kas mani biedē vēl vairāk ir tas, cik anti-sociāli esam kļuvuši. Ja pavērosiet sabiedriskajā transportā vai uzgaidāmās telpās – cilvēki savā starpā jūtas neveikli, un ir vien atdūruši skatienus ekrānos, it kā kaut kas ārkārtīgi svarīgs tajos būtu paziņots katram no viņiem. Bet, ha, ja vien tā arī būtu… Mēs vairs nemākam uzturēt pilnvērtīgu sarunu, mums grūtības sagādā pārmīt vārdu ar svešinieku. Mēs esam kļuvuši nepārliecināti par sevi, un tas atspoguļojas jau sabiedrības līmenī. Katrs savā telefonā, gluži kā apmātie.
Gribēdama attiekties no sociālajiem portāliem, es sapratu, ka šobrīd tas tik viegli nav. Pat izveidojies priekšstats, ka kaut ko palaidīšu garām, ja tajos nebūšu (zinu, muļķības tās vien ir). Bet ko tad mēs varam darīt, lai šo mainītu? Atslēgas vārds – samērība. Ja vien mēs iemācīsimies ar mēru lietot savus viedtālruņus, tad, iespējams, pasaule mainīsies, jo mainīsimies mēs paši. Kā samazināt laiku šajos piņķerīgajos tīklos? Pievēršot vairāk laika draugiem, izaicinot sevi – uzsākt sarunu ar svešinieku. Nākamreiz, braucot autobusā, lasīt grāmatu nevis burtus telefonā, un varbūt vienkārši ieviest atslodzes dienu.
Būsim īstāki, un mazliet vairāk sociāli.
