Intervija ar kino zinātnieci, mākslas zinātņu doktori, RISEBA pasniedzēju Anitu Uzulnieci
Kāds bijis šis 2 gadu pašizolācijas laiks? Pašiem, ģimenei, draugiem?
Anita Uzulniece: Palikšana mājās jau ir parasta lieta, lai kaut ko padarītu. Pietrūka iespēja dzirdēt un redzēt koncertus, teātri, filmu skates. Festivāli online – skumji. Vissliktākais – aizliegums apmeklēt slimos radiniekus – ar visām vakcīnām.
Kā tas ietekmējis radošo darbu?
A. U.: Kad izdevās pārvarēt mulsumu, varēja pat vairāk koncentrēties uz lasīšanu, rakstīšanu u.c.
Kādas smagas vai vieglas atziņas tas devis?
A. U.: Visnepatīkamākais atklājums – ka it kā prātīgi cilvēki bija spējīgi dēļ Covid un vakcīnām tā sanaidoties, un tās šausmīgās izpausmes!
Kā ietekmējis darbu ar studentiem?
A. U.: Zoom mācības sākuma bija tik dīvainas – reizi gadā vismaz 1x biju redzējusi tos studentus dabā, divas reizes – nekad. Tikām jau kaut kā galā, pat ar ieskaitēm un prezentācijām.
Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijas laikā paveikt?
A. U.: Diemžēl lielo mājas kārtošanu tā arī ne, bet izdevās pielikt punktu grāmatas 2. daļai. Tā ir jau pārdošanā.
Ko pandēmija traucēja izdarīt?
A. U. : Redzēt slimos tuviniekus, kas tieši tad aizgāja mūžībā. Izvadīt mīļus cilvēkus godam (pārspīlējumi šajās lietās!). Piedalīties kinofestivālos, satikt radus un draugus.
Kādas atziņas pandēmijas periods veļ sev līdzi?
A. U.: Atziņas par Latvijas valdības nespēju koncentrēties un pieņemt svarīgus lēmumus krīzes situācijās, jau pieminētā cilvēku naidošanās un agresivitāte.
Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?
A. U.: Mēs jau esam – prieks un gandarījums par pirmo piedzīvoto koncertu u.c. kultūras pasākuma apmeklējumu. Īpaši, kad jau bez maskām drīkstēja.
Ukrainas karš kā kaut kādu pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē jūs privāti?
A. U.: Neuztveru karu kā pandēmijas turpinājumu. Līdz pēdējam neticēju, ka kaut kas tāds XXI gs. iespējams. Domāju, ka Rietumu „auklēšanās” ar Krieviju, reakcijas trūkums uz karu Čečenijā, Gruzijā, „Kursku”, „Nord-Ost”, 2014. gadu Ukrainā pieļāva Putina pašreizējo briesmīgo visatļautību!
Vai šis karš mūs ietekmēs arī rudenī?
A. U.: Jau ietekmē, pat ja pagaidām Putins fiziski Baltijai nevar uzbrukt. Karš turpinās tik ilgi arī dēļ vairāku Eiropas lielvalstu gļēvās un savtīgās reakcijas (apdomīgās sankcijas, lai sevi neierobežotu utt.). Rudens stāv priekšā ļoti miglains un riskants – karš turpinās un arī Covid draud atgriezties. Vācijā, piem., jau atgriezīsies maskas sabiedriskajā transportā.
Kā tas ietekmēs darbu?
A. U. : Karš sākumā paralizēja, jāmēģina izvairīties no rutīnas, varam jau tikai ar savu ētisko stāju kaut drusku stāvēt tām šausmām pretī, savos rakstos u.c. mēģinu reflektēt gan uz filmām, izrādēm, notikumiem, rakstiem, izteikumiem. Spilgts iespaids par JRT izrādēm „Sliktie ceļi” un „Post scriptum”.
Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?
A. U.: Ceru, ka līdzās ilūziju zaudēšanai par pasaules līderu saprātu arī kaut ko pozitīvu – patriotismu, dzimtenes mīlestību, iestāšanās spējas par vājākajiem un cietušajiem. Humānismu.
Kas notiks tālāk?
A. U.: To neviens nevar zināt – nepārzinu tos likumus, ja pareizi saprotu, tad Putinu uz Hāgas tiesu varētu tikai vēlāk aizdabūt. To arī novēlu. Varam lūgt Dievu, lai Ukrainas tautai pietiktu spēka noturēties!
