Melnā krāsa ir sarežģīta. Kopš seniem laikiem tā asociējas ar ļaunumu, seksu, mokām vai varu. Kas mums patīk vai nepatīk ir viena lieta, bet pavisam cits jautājums – kā toni skaidro krāsu teorija un grupu uztvere. Piemēram, latviešiem melnā krāsa ir tiešs pretstats labajai, baltajai krāsai. Tā bieži nozīmē tieši to pašu ko „netīrs“. Cilvēks var būt ar „melnu muti“ (melotājs), „melnām rokām un kājām“ (darīt neglītas lietas), tas var dzīvot „mellos kreklos“ un gulēt „melnos palagos“ (būt slinks un nevīžīgs). Vienīgais izņēmums šajā virzienā ir goda ģērbs. Proti: melnas kurpes, zābaki, lindraki. Tos valkāt nav negods.
Krāsu sajūtas
Zaļš ir silts un mīlīgs, sarkans – salds, bet zils – mitrs. Tāpēc nav brīnums, ka zilā krāsa uz ūdens krāna norāda, kur atrodama auksta ūdens straume. Tā tagad ražo iekārtas. Visi to zina, saprot un jautājumus neuzdod. Lai gan zilā krāsa agrāk nevienam neasociējās ar aukstumu, tad tagad nosaluši deguni ir „zili“ un jaunkundzes, kas tiecas pēc intelektuālisma saucas „zilzeķes“. Akmens laikmetā to vispār neņēma vērā. Zilais eksistēja, bet cilvēki tam nepiešķīra nozīmi. Atšķirībā no dzeltenā un sarkanā, pagāja salīdzinoši ilgs laiks, kamēr zilais tonis pievērsa sev cilvēces uzmanību. Piemēram, renesanses laikā tas nozīmēja karstumu un to bija pierasts „atvēsināt“. Šodien mēs zilo uztveram kā aukstu krāsu, jo slēpojot pirkstu gali nosalst „zili“ un zilie rudeņi nāk kopā ar dzestrumu. Tā mēs uzskatām.
Taču savā būtībā krāsas nav nedz siltas, nedz aukstas. Tām nozīmi piešķir cilvēka emocijas un sajūtas. Tas, ka sarkanā krāsa šodien daudziem saistās ar mīlestību, kaislību un intensīvu jūtu dzīvi, bīstamību, uguni un radikālismu, ir pieņēmums. Ar mēģeni vai eksperimentiem to nav iespējams pierādīt.
Krāsu interpretācija ir sociāls fenomens un kultūrkonstrukcija. Nozīme tiek radīta „ap krāsu“, sociālās dzīves kontekstā. Tāpēc viena un tā pati krāsa dažādām iedzīvotāju grupām atšķirīgos planētas zemes punktos var nozīmēt pat pretējas lietas. Ja latvietis dižojas ar savām zilajām acīm, uzskatot, ka tas ir tīras dvēseles apliecinājums, tad zviedriem „zilacains“ (”blåögd) nozīmē naivumu un aprobežotību. Tas nozīmē, ka taisnība ir filozofam Ludvigam Vitgenšteinam. Jā, varam norādīt, kāda ir kāda priekšmeta krāsa, taču ar to arī mūsu sapratne par šo fenomenu noslēdzas. Paskaidrot neredzīgam cilvēkam krāsas cilvēks nespēj. Šo tēmu franču mākslas teorētiķis un krāsu pētnieks Mišels Pastūro plaši diskutē vairākās savās grāmatās. Arī viņš uzskata, ka krāsai ir vēl citas dimensijas, ne tikai vizuālā.
Kāda pētījuma rezultātā tika uzrakstīta grāmata ar saistošu nosaukumu: „Kungi melnā“ (“Men in black”,1997). Tajā literatūras zinātnieks Džons Hārvijs analizē kungu melno apģērbu no viduslaikiem līdz mūsdienām. Liekot akcentu uz karalienes Viktorijas periodu. Tikko iznāca otrā daļa „Stāsts par melno krāsu“ (”The story of black”, Reaktion Books), kurā melnās krāsas izmantojums apskatīts ļoti plašā izvērsumā: sākot no pasakām, vārsmām, teiksmām, grieķu traģēdijām, Viljama Šekspīra un beidzot ar Franča Kafkas darbiem. Viņš pamatojas uz literatūru, taču apskata arī melnās krāsas izmantojumu, lietojumu un simbolismu politikā, modē un mākslās.
Melnās krāsas biogrāfija
Sāksim ar to, ka vēsturiski melno krāsu neuzskatīja par krāsu. Tolaik visi zināja, ka melns ir antikrāsa jeb nekrāsa. Tā izlēma, piemēram, Leonardo da Vinči. Viņš paziņoja, ka melns nav krāsa. Viņa pieņēmumu apstiprināja arī angļu fiziķis un astronoms Īzaks Ņūtons, kurš bija atklājis krāsu spektra teoriju, kurā balts un melns kā krāsas neeksistēja. Labi, tā varēja būt, taču izslēgt no mūsu vides melno krāsu nav iespējams pat tiem, kas zinātniski noliedz tās eksistenci. Jo melnais ir emocionāli uzlādēts tonis. Tāds tas vienmēr ir bijis arī pirms Ņūtona vai Gētes atklājumiem un cilvēkiem asociējas ar : nāvi, ciešanām, ļaunumu, nelaimi, seksu, varu, izmisumu.
Tātad visi zina, ka melnā krāsa nozīmē ko sliktu: melnā nāve, melnā avs, melnās domas, melnā dvēsele utt. Šī krāsa palīdz apzīmēt ļaunas, nepatīkamas lietas un norises. Pat lidmašīnas lidojuma datu reģistrētājs tiek saukts par „melno kasti“. Tās mērķis ir identificēt avārijas cēloņus, lai novērstu līdzīgus negadījumus nākotnē. Pretēji nosaukumam, šīs „kastes“ nekad nav melnā krāsā. Tās mēdz būt koši oranžas vai sarkanas, lai vieglāk būtu atrodamas avārijas vietā. „Melnās kastes“ lidmašīnās ir veidotas tā, lai izturētu spēku, kas 3000 reižu lielāks par gravitācijas spēku. Elektroniskie ierakstītāji atrodas biezā tērauda korpusā un ir iestrādāti cietā, vaskam līdzīgā vielā, lai izturētu kritienu no lielā augstuma. Ierakstītie dati ziņo par to, cik ātri lidmašīna lidoja, ar kādām vadības ierīcēm lidotāji rīkojās, kā funkcionēja pārējie lidmašīnas aparāti. Taču mēs joprojām šo iekārtu dēvējam par „melno kasti“ visās valodās. Tātad – tā kļūst aktuāla tikai tad, ja ir notikusi nelaime. Seko tai. Lai gan ir arī citas jomas, kurās mēs ar melno krāsu apzīmējam ko sliktu: „strādāt pa melno“ (nemaksāt nodokļus), „melnā kase“ (nauda, kas netiek deklarēta) utt.
Nakts debesis un visums ir melns. No tā viss arī sākās. Brīdī, kad ieradās gaisma, piedzima dzīvība. Bībelē tumsa ir ciešanu un grēku vieta, taču gaismā notiek Jēzus atgriešanās un dzīvības gaitas manifestācija.
Tumsa var būt arī cilvēka iekšienē. Antīkajā Grieķija uzskatīja, ka katra cilvēka veselību nosaka četri šķidrumi: asinis, gļotas, melnā un dzeltenā žults. Cilvēki, kuriem bija raksturīgs melanholijas uzplūdums un biežas skumjas, pēc šīs pieejas – cieta no melnās žults pārprodukcijas. Zilo krāsu grieķi izmantoja nomāktības raksturošanai. Piemēram „zilā sajūta“ jeb ”feeling blue” toreiz nozīmēja to pašu ko šodien „zilā pirmdiena“ ”blue monday”, kas nozīmē paģiras, t.i. drūmumu un noguruma sajūtu pēc aktīvas uzdzīves nedēļas nogalē.
Tātad emocionālajā jomā ar melno vai zilo krāsu asociējas sliktas lietas. Taču pavisam citādi tas ir apģērba jomā.
Melnais tērps
Nokrāsot melnu, austu tērpu neesot bijis vienkārši. Sākumā krāsa audumam neesot ķērusies klāt. Melna vietā izdevušies tikai tumšpelēki audumi. Tikai 14. gadsimtā, uzlabojoties tehniskajām iespējām, radās prasme vilnu un zīdu nokrāsot melnā krāsā. To tūdaļ piesavinājās juristi un amatpersonas savām dienesta uniformām. Melni tērpi kļuva arī par baznīcas amatpersonu simbolu. Pamazām audumus melnā krāsā sāka izmantot arī parastajie pilsoņi: turīgie tirgotāji, baņķieri un aristokrātija. Ar šo brīdi melns kļuva par varas faktoru. To sāka izmantot visi turīgie, kas sevi uzskatīja par īpašiem un ietekmīgiem cilvēkiem.
XIX gadsimtā melnā krāsa kļuva par dendiju un romantisko varoņu apģērba pazīmi. Lielbritānijā tas nozīmēja melanholisku snobu tērpu ar cilindru un fraku. Francijā šīs krāsas apģērbu „pievāca“ mākslinieki un dzejnieki, tas kļuva par franču intelektuāļu uniformu. Piemēram Šarls Bodlērs – viens no nozīmīgākajiem un ietekmīgākajiem franču XIX gadsimta dzejniekiem, mēdza tērpties tikai melnā apģērbā, šādi protestējot pret seklajiem un koši ģērbtajiem laikabiedriem.
Leģendārāko melno tērpu, protams, izstrādāja modes dizainere Gabriela (Koko) Šanele. Viņa 1926. gadā radīja leģendāro „mazo, melno kleitu“.
Tā radikāli atšķīrās no visiem sava laika dāmu tērpiem. Jau toreiz “Vogue” pareģoja, ka šī kleita kļūs “par uniformu visām sievietēm“. Gadiem ritot tā arī notika. Tā ir praktiska kleita, kas pieļauj dažādu rotu izmantojumu. To var pārvērst no darījuma apģērba par praktisku pēcpusdienas vai pat balles tērpu. Pati Šanele uzskatīja, ka ar šo tērpu viņa ir atbrīvojusi sievieti no korsetēm un gariem svārkiem, nostādot līdzās vīrietim kā līdztiesīgu sadzīvē un biznesā.
Tādā kārtā melnās krāsas tērpi turpināja kolekcionēt izlēcējus un revolucionārus. Politikā tos iecienīja anarhisti un revolucionāri. Ekstrēmas politiskās frakcijas kā „Melnās panteras“, kas ģērbās melnās blūzēs, biksēs, beretēs un ādas jakās. Tieši to pašu darīja viņu politiskie pretinieki: Benito Musolīni fašistu grupējumi Itālijā un vācu SS vienības.
Ja šīs tēmas interesē, iesaku izlasīt Džona Hārvija grāmatas. Viņa pētījumi ir lielisks starpdisciplināras studijas piemērs, kur autors brīvi pārvietojās cauri laikam, telpām, pieņēmumiem, aizspriedumiem un etnoloģijas rāmjiem.
Pie kādiem secinājumiem viņš nonāk? Pie tā, ka viss ap mums nav tikai „balts vai melns“. Nakts nav tikai melna un tumša. Nepatīkama, drausmīga un bezgalīga. Nāve nav tikai melna, tā var būt arī balta. Taču mūsu tautas dziesmās ir pateikts skaidri un gaiši – melns ir slikti. Domās un darbos.
Pie tā arī paliksim.
Melna čūska miltus mala
Vidū jūras uz akmeņa.
Tos būs ēst tiem kungiem,
Kas bez saules strādināja.
Kāp laukāje, rīku meita,
No manāmi kamanām,
Tev jau bija melni spaņņi,
Melns krekliņis mugurā,
Negrib mans kumeliņš
Melnus sviedrus vizināt.
"Black Curves" by Tobias van Schneider is marked with CC0 1.0.
Marion Golsteijn, CC BY-SA 3.0, via Wikimedia Commons.
"vogue on coco chanel" by Prezent Dla Niej is licensed under CC BY-SA 2.0.
