Liepāja vienmēr ir bijusi skaista un pievilcīga pilsēta, kur cilvēki labprāt devās atpūsties vai pat pilnībā apmetās uz dzīvi. Taču pēdējos gados viss ir tieši otrādi… It īpaši, akcentētu pēdējos mēnešus, kad Liepāja vienkārši ir tukša! Sajūta ir tāda it kā dzīve Liepājā ir apstājusies, un cilvēki ir izmiruši. Protams, COVID–19 vīruss cilvēkus pamatīgi ir iebaidījis, taču, vai tā dēļ tagad būtu tikai un vienīgi jāsēž mājās, atstājot pašu pilsētu, tās ielas, ēkas u.tml. novārtā?
Šodien ir skaista un silta septembra diena – ideāla diena un laiks pastaigai, tāpēc es ar prieku no mājām taisnā ceļā devos meklēt piedzīvojumu. Vispirms, protams, uz pašu Liepājas centru, Rožu laukumu, jo, loģiski, man ir cerība – tur taču jābūt cilvēkiem, un jānotiek kādai rosībai. Tomēr realitāte bija cita. Visu ceļojuma laiku mani pavadīja sajūta, ka savā pilsētā esmu pilnīgi viena, jo kāds garāmejošs cilvēks ir retums.
Tā vietā, lai stāvētu apmeklētāju rindā un meklētu tukšu galdiņu, kur apsēsties, centrālajā Liepājas kafejnīcā „Roma” es jūtos kā kāda svarīga persona, kas būtu rezervējusi visu kafejnīcu tikai sev. Vienīgie apmeklētāji (izņemot mani) bija zvirbuļi, kas arī kā kādi karaļi bez kautrēšanās ieņēma vietas pie galda kafejnīcas pagalmā. Līdzīga situācija ar apmeklētāju neesamību bija arī citās Liepājas kafejnīcās tādās kā „Red sun buffet”, „Juliet”, „Kapteinis”, „Boulangerie” un „7. līnija”.
Protams, šodien taču darba diena, un visi normālie cilvēki vai nu strādā, vai arī mācās, nevis sēž kafejnīcās! Tāpēc tālāk devos tirgus virzienā, ar domu, ka tur varētu sastapt kādus pensionārus, kam ikdienu svarīgākais mērķis ir tikt līdz tirgum iepirkties. Par laimi šajā vietā varēju sastapt dažus cilvēkus, pirmkārt, jau visiem liepājniekiem pazīstamo bezpajumtnieci Dzintru, kas ar savu skaļo balsi un asprātīgajiem komentāriem pieskantināja un kaut cik atdzīvināja tirgu. Drūms skats paverās no ziedu nodaļas, kur nez kāpēc visi ziedi bija paslēpti zem galdiem it kā šodien nav neviena cilvēka, kas gribētu kādu iepriecināt ar ziediem, un tāpēc būtu bezcerīgi tos tirgot. Tomēr šādā situācijā vismaz tirgus kaķis varēja uzplaukt uz ziedu galda, saņemot garāmgājēju uzmanību, kas citreiz droši vien bija vērsta uz ziediem.
Protams, varbūt arī nav nemaz tik traģiski dzīvot Liepājā… Piemēram, kāds bērna zīmējums uz asfalta ar zirdziņu mani ļoti iepriecināja. Taču, kur ir paši bērni? Arī bērnu laukumi ir tukši. Visur karājas kaut kādas lentes, drātis, slēdži utt. Leģendārais „kuģis” parkā, pa kuru arī es esmu skraidījusi bērnībā, pilnībā ir aizžogots it kā remonta nolūkam…
Tālāk ziņkārība man lika ielūkoties Ainara Spirģa apbedīšanas birojā Kuršu laukumā, kur nelielā sarunā Ainars izteicās, ka vairs jau īsti nav, kam mirt – visi, kam tagad būtu pienācis laiks aiziet, ir jau šovasar aizgājuši no šīs pasaules. Tātad kādu daļu liepājnieku varētu sastapt, nu, jau tikai kapos.
Līvas kapsēta ir pilna ar visdažādāka laika krustiem – ir gan ļoti seni krusti ar vācu tekstiem, gan veci ebreju krusti, gan, protams, mūsdienu dizaina krusti. Katrs krusts ir viens cilvēks, kas reiz dzīvojis.
Man ļoti negribētos, lai dzīvi cilvēki pilsētā turpmāk būtu kaut kas neierasts – vēlos dzīvot starp dzīvajiem, nevis mirušajiem! Vēlos, lai pilsētā valdītu dzīvesprieks, nevis drūmums – kāpēc, ieejot aptiekā uzreiz kā aktuālākā prece ir izvietoti kruķi vai dāvanu veikalā blakus dzimšanas dienu baloniem noliktas kapu vāzes? Vēlos nevis uz kapu krustiem lasīt „Auf Wiedersehen” jeb tulkojumā „Uz drīzu satikšanos”, bet lai dzīvi cilvēki viens otram teiktu: „Drīz tiksimies!”
