Auskars no Visuma

Auskars no Visuma

Proza Sleja
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

„Džuljeta vēl nav iemīlējusies,” Sofija rakstīja kladē. Mazliet spītīgi klusēdama, viņa pārskatīja tikko uzrakstīto stāstu, kam it kā vajadzēja būt Šekspīra „Romeo un Džuljetas” fanfikam vai kam tamlīdzīgam. Lēni savilkdama lūpas smaidā, meitene ar pildspalvas galu notrauca no lapas biezu, blondu matušķipsnu. Tagad varēja uzrakstīt turpinājumu. „Džuljeta vēl nav iemīlējusies, jo…”

Kam tas bija vajadzīgs? Džuljeta nav iemīlējusies un punkts. Sofija mierīgi aizcirta kladi un pavērās spogulī, kam pretī bija sēdējusi. Blondi mati, dabīgi sārtas lūpas, zilas acis – meitene izskatījās pēc tipiskas romantisku romānu varones. Sofija pasmaidīja vēl platāk, dāvādama atspulgam pērles.

Pie durvīm klauvēja.

„Tūlīt!” Sofija uzreiz atsaucās, joprojām skatīdamās sev acīs. Viņa bija apmierināta ar sava stāsta nobeigumu. Bez liekām asinīm un mīlas mokām. Un tomēr…

Bungošana kļuva skaļāka.

„Tūlīt, jau eju! Eju!” Sofija negribīgi piecēlās. Un tomēr… Ja nu notiek neiespējamais? Ja nu Džuljeta tomēr iemīlas un piepildās Šekspīra traģēdija?

Meitene atvēra durvis. Uz sliekšņa stāvēja māte un pārmetoši nopētīja meitu no galvas līdz kājām.

„Beidzot! Ko tu tik ilgi darīji? Pini bizes?”

„Rakstīju stāstu.”

„Beidzot! Sen bija laiks. Tas tavs fanfiku konkurss tūlīt beigsies. Dod šurp, izlasīšu. Izlabošu kļūdas. Tu jau vienmēr raksti un pēc tam tikai domā,” sievietes druknais augums iespraucās istabā un piegāja pie spoguļgaldiņa. Ar labās rokas īkšķi un rādītājpirkstu māte lēni atšķīra kladi, it kā baidītos sasmērēties. Tad no jakas kabatas viņa izvilka sarkanu pildspalvu un tūdaļ sāka ar to vilkt pāri izlasītajiem vārdiem, ar skolotājas aci uzreiz pamanot ne vienu vien nepilnību. Beigusi lasīt, stāsts svila košajā tintē. Māte stingri paskatījās uz meitu, kas visu laiku stalti stāvēja līdzās.

„Vai kaut kas nav kārtībā, mammu?”

„Tu neesi uzrakstījusi beigas,” māte šoreiz pat nepieminēja tās kļūdas, kas bieži vien viesojās Sofijas kladē un nebija padzenamas pat ar visbaltāko korektoru.

„Esmu gan!” meitene sarauca uzacis un norādīja uz pēdējo teikumu.

„Tās taču nav beigas. Tas ir sākums!”

Sofija ļoti negribēja strīdēties ar māti. Viņa lepni atmeta vijīgās sprogas un sakrustoja rokas.

„Tā beidzas mans stāsts. Es izglābu Džuljetu. Ja tev tas nepatīk, vari nesūtīt uz to konkursu, man to vairs nevajag!” To pateikusi, Sofija izgāja no istabas un aizvēra durvis. Meitene ātri šķērsoja koridoru un nonāca dārzā. Nāsīs ieklīda peoniju aromāts, un Sofija sarauca degunu. Saplosīt, visu šeit vajag iznīcināt un punkts! Tomēr meitene neļāvās piepešajām dusmām un nesabradāja puķes. Vēl nesabradāja. Sofija strauji pagāja tām garām un ielīda lapenē, kas krustojās ar kaimiņu dārzu.

„Čau, skaistulīt!” Ervīns jau tajā sēdēja, laizdams baltus dūmu gredzenus. Sofija apstājās un šķelmīgi pavīpsnāja. Dusmas vairs meiteni neapgrūtināja. Lai gan kaitinošs, jaunietis mācēja uzlabot noskaņojumu, kad nepieciešams.

„Ja būtu zinājis, ka nāksi, būtu atnesis ziedus…”

„Tās pašas pujenes, kas man te aug? Nē, paldies!”

„Nē, ko labāku. Rozes. Vai tu tici…” puisis iztaisnojās un svinīgā, gandrīz vai smieklīgā nopietnībā nodzēsa cigareti. Sofija sastingusi stāvēja. Zeltainos matus jauca vējš, bet viņa joprojām nekustējās. Meitenei nepatika smēķētāji, un Ervīnu Sofija droši vien sajuta, jau nākot lapenes virzienā.

„Vai tu tici…, ka Zeme ir apaļa un tā riņķo ap sauli?”

Sofija viegli iesmējās. Viņa bija baidījusies no cita jautājuma, bet šis, lai gan ārkārtīgi muļķīgs, tomēr raisīja smaidu.

„Ko tu ar to gribi teikt?” meitene turpināja rotaļīgo toni.

„Tu neatbildēji uz jautājumu,” puisis atgādināja, neveikli slēpdams sasarkušos vaigus aiz mazās cigarešu paciņas. Kāpēc viņš to jautāja? Viņš gribēja teikt ko citu, bet no mutes izlēca kas pilnīgi bezjēdzīgs.

„Katrs bērns to zina,” vēsu skatienu Sofija lūkojās Ervīnā.

„Sofij! Sofij, kur tu paliki? Nāc iekšā un pabeidz darbu!”

„Mmm,” Sofija pagriezās māju virzienā. Tas stāsts… Džuljeta…

„Man jāiet,” meitene nomurmināja.

„Tu atkal raksti?”

„Jā. Fanfiku par Romeo un Džuljetu.”

„Romantiski tādai meitene kā tu.”

„Nekā tur romantiska nav. Džuljeta neiemīlas. Džuljeta vēl nav iemīlējusies. Tāds ir pēdējais teikums. Tā, lūk.”

„Neizklausās pēc pēdējā teikuma,” Ervīns knibinājās ap kartona kastīti. Uztraukumā vienmēr gribējās smēķēt. Bet šeit vēl bija Sofija.

Nogranda pērkons. Abi jaunieši vienlaikus pavērās debesīs. Spīdēja vasarīga saule, un vējš bezrūpīgi rotaļājās vien ar dažiem baltiem gubu mākoņiem.

„Man jāiet,” Sofija jau noteiktāk paziņoja un aiztipināja uz māju. Ervīns palika lapenē un noskatījās Vasaras meitenei pakaļ, kā puisis viņu domās sauca. Ervīns beidzot izvilka otru cigareti no kastītes. Mīlestībai no pirmā acu skatiena šī būtne neticēja, tas bija skaidrs. Tāpēc varbūt viņai nepadevās šādi romantiski darbi. Puisis sapņaini vēroja baltu, diskam līdzīgu svītru debesīs, kas virzījās uz priekšu, tomēr nekļuva garāka, aizdedzināja cigareti un ievilka dūmu.

Te zālē kas iemirdzējās. Tas šķita tik tikko saskatāms. Ervīns samiedza acis un izrāpās no lapenes.

Auskars ar violetīgi zilu akmeni spīguļojās saulē. Sofijai nekad tādi nav bijuši. Vai māte uzdāvināja? Viņš pārsteigumā izsaucās. Auskara akmens vilka Ervīnu pie zemes. Cik tas bija smags? Kilogramu? Divus? Pēdīgi puisis to pacēla. Auskars mirguļoja, šķildams savādus zibšņus. Kur Sofija to dabūjusi?

*

Kāds klauvēja pie durvīm.

„Tūlīt!” Sofija aizkaitināti atsaucās. Ko viņa atkal grib? Tikai piecas minūtes viņa sēdēja pie spoguļgaldiņa un klades, kurā bija pabeigts stāsts. Pabeigts! Lai pamēģina kāds teikt pretējo! Meitene piecēlās un strauji atvēra durvis.

„Čau!”

„Ko… Ko tu te dari?” Sofija gandrīz bez valodas lūkojās Ervīna tumšajās acīs, kas šoreiz nesmējās, bet ne jau tas meiteni pārsteidza. Viņš nekad nebija nācis ciemos pie Sofijas. Māte viņu ielaida?

„Zālē mētājās šis un nodomāju atnest. Kur tu to dabūji?” Ervīns parādīja krāšņu auskaru. Sofijai aizrāvās elpa.

„Paldies! Cik skaists!” meitene paņēma auskaru un uzreiz iekarināja ausī.

„Es to atradu zālē. Domāju, ka tas ir tavs…”

Sofija pētīja sevi spogulī. Auskars izcēla viņas acis, radīja tās dūmakainas. Ietina meiteni noslēpumā. Varbūt Džuljeta tomēr varētu iemīlēties…

„Kur tu to dabūji?”

„Ko?” Sofija piespieda sevi paskatīties uz Ervīnu; tik ļoti auskars bija pārņēmis prātu. Tas zibēja un mirguļoja spogulī, kaitinādams caur logu iesprukušo sauli.

„Auskaru. Nekad tev tādu neesmu redzējis.”

Sofija paraustīja plecus. Viņa arī šādu rotu redzēja pirmo reizi, bet, auskara apburta, nez kāpēc nevēlējās to draugam atklāt. Meitene atkal pievērsās spogulim, un Ervīns klusi izgāja no istabas. Joprojām viņš nezināja, kur radies šis auskars un kas noticis ar Vasaras meiteni. Protams, viņa allaž bijusi egocentriska un mēdza rakstīt pretī spogulim, bet šī zālē atrastā rota šķita savāda, kā no citas pasaules.

*

Nākamajā dienā Sofijai vajadzēja piedalīties Fanfiku lasījumos. Pievērusi acis, meitene jo skaudri dzirdēja apkārtējo čalas un nievas par savu stāstu, ko vēl nebija pat nolasījusi. Tad viņa atvēra tumšām acu ēnām noklātos plakstus un pievērsās izdrukātajam eksemplāram. Meitene sāka lasīt; apkārtne apklusa. Auskars dejoja ausī, metot violetas ēnas.

Sofija beidza un spītīgi pacēla galvu pret auditoriju. Šekspīra luga nebija viņas iecienītākais darbs, bet viņa alka izstāstīt savu interpretāciju par slavenajiem mīlētājiem. Aplausi negaidot ievibrēja telpu un lika meitenei pārsteigti vērot piepilsētas ļaudis. Vai viņas stāsts tiešām bija tik… labs? Skatiens pielipa pie dziļi mēļām acīm. Pēc apsveikumiem un ziediem tās tuvojās.

„Jūs skaisti rakstāt,” vīrietis sacīja, runādams Sofijai vēl nedzirdētā akcentā. Meitene samulsa un nomurmināja paldies.

„Starp citu, jums piestāv mans auskars,” noslēpumainais vīrietis turpināja. Viņš bija ģērbies tumšā, biezā jakā, lai gan ārā bija teju divdesmit pieci grādi. Rokas paslēptas kabatās, galva – kapucē, seju daļēji aizklāja maska un vienīgi acis vilināja uzticēties. Tās zaigoja teju pārdabiskā gaismā, ko Sofija nodēvēja par gaismas rotaļu. Viņa pasmaidīja.

„Ak, tas ir jūsu? Jau domāju, kur Ervīns kaut ko tik greznu dabūjis.”

„Man ir arī otrs auskars. Šādas rotas tiek dāvātas tik vienai būtnei uz Zemes. Pārējiem tās ir tikai nasta. Iznāciet šovakar dārzā, un jūs sapratīsiet.”

„Sofij! Sofij, kur tu paliec?”

„Jā, es nāku!” meitene atsaucās. Apmeklētāji un dalībnieki devās ārā, pagalmā, lai nofotografētos un baudītu sauli, rēno vēju, zemenes un saldējuma kokteiļus. Un māte pat šādā laikā neļāva parunāties ar cilvēkiem, kas novērtē literatūru.

„Kā jūs vispār sauc?…” Sofija atkal pagriezās pret svešinieku, bet viņš jau bija nozudis. Meitene nesaprata, vai zālē ir vēl viena izeja vai arī viņa sarunājusies ar iedomu tēlu.

„Čau!”

Sofija strauji pagriezās uz otru pusi, gaišajām cirtām sitoties pret pleciem. Ervīna acis neuzticīgi raudzījās tālumā.

„Ervīn? Tu?”

„Jā, atnācu paklausīties, kā tu lasi savu prozu. Kas tas bija, ar ko tu tikko sarunājies?” puisis samiedza acis šaurās spraugās. Sofija savukārt iepleta savējās.

„No viņa stāstītā nopratu, ka tu viņu pazīsti. Viņš teica, ka viņam ir vēl viens auskars. Viņam bija tik skaistas acis! Viņš…”

„Kas ir „viņš”? Es viņu katrā ziņā nepazīstu,” Ervīns pārtrauca meiteni. Nezināmais vīrietis viņam jau iztālēm nepatika. No svešinieka dvesa kaut kas… pārcilvēcisks.

„Es nezinu. Nepaspēju noskaidrot…” Sofija sapņaini bilda. Auskars nedzirdami šūpojās, it kā kaitinādams puisi un teikdams: „Viņas sirds jau aizņemta!”

Jaunieši klusēdami izgāja pagalmā. Pat saules siltums nespēja kliedēt Sofijas neziņu un apmulsumu un Ervīna satraukumu un greizsirdību. Varbūt beidzot atzīties? Jau šovakar pat? Viņš nevarēja nopirkt tai šādas rotas, bet, redzot savādo vīrieti tik klusināti runājam ar Vasaras meiteni, rokas savilkās dūrēs.

*

Sofija virpināja pirkstos matušķipsnu. Klusumā lēni rietēja saule. Ko bija teicis noslēpumainais svešinieks ar neparasto acukrāsu? Viņai jāiznāk dārzā. Viņa sapratīšot auskara vērtību… Un ļoti oriģinālā veidā vīrietis teicis, ka Sofija ir vienīgā, kam dāvāta šī rota… Meitene vairs negaidīja. Ātriem soļiem viņa izgāja dārzā pavadīt pēdējos saules starus.

Bailes meitene nejuta. Sofija ieelpoja vakara saldo gaisu. Pārsteigta viņa manīja, ka peoniju aromāts vairs nekairina. To ietērpa vien vakara burvība un romantikas nojausma. Atceroties par šodien nolasīto stāstu, Sofija skaļi iesmējās. Džuljeta ir iemīlējusies!

Meitene pēkšņi apklusa. Viņa juta, ka tiek novērota. Sofija palūkojās uz lapenes pusi. Tur kāds sēdēja, aizslēpies aiz liela rožu pušķa. Sirds satraukumā ietrīsējās. Tas būs noslēpumainais auskaru dāvātājs! Cēliem soļiem meitene pagāja garām puķu dobēm, kas vēlīgi tai deva ceļu kā Vasaras karalienei.

Tad Sofija pamanīja pazīstamu smaidu un naktstumšas acis. Viņa apstājās.

„Ervīn? Tu?”

„Čau, daiļava! Izklausies vīlusies, mani šeit ieraugot,” puisis piecēlās pilnā augumā un paņēma rokās rožu klēpi, kas darītu godu pat karalienei.

„Tevi gan es tiešām negaidīju,” Sofija apmulsusi teica. Cigarešu dūmus viņa šoreiz nejuta. Vien jautās reibinošs rožu aromāts, kas kā magnēts lika spert vēl soļus uz priekšu.

Piepeši apkārtni iztrūcināja pērkonam līdzīgs troksnis. Sofija ar šausmām dzirdēja lūstam vairākus dārza kokus. Jaunieši pagrieza galvas skaņas virzienā. Pagalma vidū starp dārzu un lapeni parādījās balts disks Ervīna šķūņa lielumā. Vismaz viens ābeles zars bija nolauzts un divi ķiršu koki izrauti ar visām saknēm. Redzot postažu, Sofijas acis pildījās asarām.

Ervīns vēroja notiekošo ar pārsteigumu un nedrošību. Citplanētieši Sofijas dārzā līdz šim bijuši reti viesi. Pirms diviem gadiem viens kosmosa kuģis vieglās automašīnas lielumā bija šeit ieklīdis, bet, paņēmis tikai dažus svaigus augļus, tas tūdaļ turpinājis ceļu. Tomēr šis bija daudz lielāks. Puisis nolika ziedus uz lapenes galda un sekoja Sofijai, kura, strauji elpodama, pieskrēja klāt gludajam, baltajam diskam. Ervīns vēroja, kā meitenes auskars raida violetus zibšņus diska virzienā.

Kuģa eja atvērās, un no tās iznāca melnās drēbēs tērpies vīrietis. Ar mēļi zilganajām acīm notvēris Sofijas acis, tas lēniem soļiem skāra zāli, samīdams ne vienu vien ziedu. Apstājies metra attālumā, tas sniedza otru auskaru, kura akmens raidīja tikpat spilgtus violetus un zilus zibšņus kā tas, kas meitenes ausī.

„Sofij, pagaidi!” Ervīns piepeši iesaucās. Viņš juta – vairs nedrīkstēja kavēties.

Meitene samirkšķināja acis. Viņa palūkojās uz auskaru svešinieka rokās, tad uz blakus stāvošo Ervīnu. Puisis nosarka un tobrīd labprāt būtu aizskrējis pēc lapenē palikušajiem ziediem, bet vairs nebija laika.

„Es tev gribēju ko teikt…” Ervīns lūkojās zālē. Arī Sofija paskatījās uz zemi un ievēroja nomīdītās nīstās peonijas. Tomēr šobrīd tās viņai raisīja drīzāk patīkamas atmiņas.

„Man… Man tu patīc,” puisis pēdīgi neveikli izstomīja. Viņš gribēja vēl ko teikt, bet būtne ar auskaru piepeši uzlika roku uz meitenes labā pleca.

„Tavs auskars,” mēļās acis bilda, „tas tevi aizvedīs tālu prom, kur būsi vispārākā būtne Visumā. Tu būsi īpaša. Tu būsi mīlēta.”

Meitenes plaukstai pieskārās vēss akmens. Svešinieka acu krasā tas gailēja vasaras vakarā un pukstēja kā izsaukuma zīme.

„Parādies!” Sofija pavēlēja. Otrs auskars plaukstā kļuva smagāks. Meitene centās vairs neskatīties pasakainajās acīs, bet vēroja nopostītos kokus un domāja par to, kāda rīt būs mātes reakcija. „Parādi savu seju!” pieklājības frāzes un „jūs” forma bija palikusi Fanfiku lasījumos. Neviens to neievēroja.

Būtne-vīrietis noņēma masku. Sofijai pārsteigumā izkrita dāvātais auskars. Tas piezemējās zālē blakus vienai no samītajām peonijām.

„Ejam,” Ervīns saņēma meitenes roku. Sofija skatījās citplanētietī ar trim zobu rindām un violetu, gļotainu ādu. Vienīgi acis bija tās pašas un neatlaidīgi aicināja… Meitene samirkšķināja savas acis. Tās atkal šķita pārlieku slapjas.

„Piedod, Romeo,” viņa negaidot noņēma otru auskaru no auss un ielika to citplanētieša pastieptajā rokā, „Džuljeta tomēr nav iemīlējusies.”

„Un traģēdija nenotiks,” klusi nodomāja Sofija, mundri saspiezdama Ervīna plaukstu.


"early ears" by bendus is licensed under CC BY-NC 2.0
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.