Kā katru dienu, kad darbi nesokas, stāvu pie loga un vēroju dažādus kustoņus. Vairums no tiem divkājaini, dažādos augumos un skaļuma režīmos. Turpat līdzās arī trīskājaini un četrkājaini. Pēdējie divi redzami gandrīz vai katras daudzdzīvokļu mājas sētmalītē. Apbrīnojami zaļi dzīvojot tālāk. No gada uz gadu. Jā, Liepājā kaķu ir daudz. Uz katru no tiem arī pa saujai pensionāru.
Pirms pāris gadiem, skaudriem vasaras rītiem austot, regulāri pamodos dzirdam aizsmakušu saucienu pēc Burjas. Pirmo reizi uz balkona izgāju ziņkāres vadīta. Gribēju saprast kas tur notiek. Otro, trešo un ceturto reizi vērošanu savienoju ar neesošus netīrumu iznešanu un iedomātu puķu apliešanu. Tas viss – lai sekotu Burjas dzīvei.
Kaķis Burja kā apaļš un ruds runčuks mājoja piejūras krūmiņos. Viņš bija kļuvis par bezpajumtnieku, kopš saimnieks viņu istabā vairs nevēlējās uzturēt. Burjam bija sava mājiņa sētā un vecītis, kurš to baroja. Sākumā Burja bija viens, sava saimnieka apgādībā sētā turēts kustonis. Taču drīz vien večuku ielenca ducis vēl citu „Burju“. Tas bija negaidīti. Aiz dusmām, sparīgi vicinot savu spieķīti, večuks gaiņāja Burjas līdzgaitniekus uz visām pusēm, taču runču pulciņš neklausīja. Kaķi turpināja atsaukties viņa aizsmakušajai balsij arī turpmāk. Drīz Burju armija pieauga līdz pusotram ducim. Tad večuks nospļāvās un pieņēma šo izaicinājumu. Galu galā – Dieva radības vien ir. Tāpēc, sekojot Jēzus piemēram, turpmāk zivtiņas izdalīja visiem izsalkušajiem.
Protams, ka minči nebūt neizklīda. Kaķi pieķēzīja zālāju, grāvi. Aprokot atstātās dāvaniņas ar piektdaļu saujas zemes vai nošņāptu zāles stiebriņu. Kaķu diktatūra jeb minku hierarhija ieviesa teritoriālos likumus un sāka izmantot savām tualetes vajadzībām arī puķu dobes. Tās mums caurstaigā bērni, apkopj dārztantiņas un piecūko garāmgājēji. Arī mūsu mājā, kundze jau gados, kopj šīs dobītes. Kaķu izdarīšanās turpinājās līdz brīdim, kad visos gaiteņos sāka apspriesties par kaķu mēsliem. Sūdi visur! – šāda toreiz bija galvenā tēze mūsmājas apritē. Kā nu ne. Čupa pie čupiņas, kaudze pie kaudzītes. Ko dārziņkopējkundze nebija ievērojusi bija tas, ka retais mežonītis no Burju mafijas ieklīda šajās puķēs. Viņas lamātos „kaķu ekskrementus“ faktiski bija atstājuši pašmāju dzīvokļos dzīvojoši aristokrātiskie šķirnes brāļi.
Manā kāpņutelpā vien ir daudz četrkājaino. Tie ir: 7 suņi un 2 kaķi. Klusiņām lūrot no balkona, esmu vērojusi, kā katrs mans kaimiņš aiz saviem vaukšķošajiem mīluļiem savāc vai nesavāc kakas. Novēroju, ka to nedara nedz otrā stāva labradora saimnieks, nedz arī piektā stāva vasaras ieceļotāja pekinieša īpašnieki. Pat dzīvokļu kaķi klejo bez jebkādas uzraudzības pa pagalmu. Viņus izlaiž izpriecāties. Jo mazāk smaciņu istabā, jo vieglāka dzīve saimniekam, – tā spriež mana kaimiņiene. Bez tam šādi „turēt kaķi“ esot lētāk. Mazāk jātērē sūri, grūti nopelnītais latiņš kaķa vajadzībām. Galu galā, Minkas “ar visu“ taču paši tikšot galā.
Gribas jautāt, kāpēc suni mēs trenējam, bet kaķis aug pats? Jā, atkal aktualizējas sen nodīrātais un vēl dīrājamais jautājums par atbildību. Jo šāda situācija ar večuku un Burjām nav tikai mūsu pagalmā. Kaķu izlaišana ārā raksturīga visur. Neviens par to neatbild. Pavisam citāds būtu mans stāsts, ja dobes būtu privātmāju dārzā. Tad vainīgais atrastos ļoti ātri. Bet te tā nenotiek. Te vainīgais slēpjas gadiem un „peramais kustonis“ ir “burja“. Tāpēc atkal atskan dobīštantes: „Ai, atkal iegrābos!“ ar lāstiem bezsaimnieka kaķu virzienā. Turpat smiltiņās spēlējas bērni un visi izliekas, ka neko neredz. Cik ilgi šāda dzīve turpināsies?
"cat" by koiest is licensed under CC BY-SA 2.0
