Šis rīts man ir iesācies agri – duša, frizūra, pēdējās mantas somā, brokastis. Pulkstenis rāda bez desmit minūtēm desmit. Tūlīt jāizbrauc, bet es vēl neesmu kārtībā. Vīram jau apavi kājās, stāv pie durvīm un dīdās. Atkal es čammājos, pat tad, kad esmu cēlusies divas stundas pirms viņa. Labi. Vēl pāris minūtes un esmu gatava. Atvadu […]
Lasīt tālāk
Mirst visi. Tas tā dabīgi ir un būs. No tā neviens nevar ne noslēpties, ne izbēgt. Un kad miris esi, tad kaut kur tevi ir jāliek. Jebšu latviski – jānorok. Mūsu laikos pat kapā aiziet ir dārgi, vismaz mana vecmamma to nebeidz skandināt. “Kad es nomiršu, mani sadedziniet,” – viņa ģimenei bieži piekodina. Jā, it […]
Lasīt tālāk
Šķiet pirmais, ko atceros ir smarža. Ziedēja liepas. Gandrīz vai aizmigu no reibinošās smaržas. Tad pēkšņi viss. Mātes balss. Ne pirmā reize, kad dzirdēju viņu kliedzam. Tikai toreiz tas bija citādāk, viņa patiešām kliedza, nevis bļāva. Kā par nelaimi, mašīnu nācās nolikt tālākajā stāvvietas stūrī. Tā iet, ja izdomā aizkavēties. – Bļeģ… jau sen vajadzēja […]
Lasīt tālāk