Kādā neparastā dienā Bens pamodās pavisam apjucis. Viņš nespēja saprast, kur atrodas. Vai tiešām vakardienas viskijs būtu pie vainas, ka pamodies viņš neatpazīst vietu, kur bijis? Bens lēnītēm cēlās augšā. Ieraugot skatu, kas pavērās pieceļoties, viņš kļuva vēl vairāk apjucis. Viņš saskatīja baznīcu, kas bija tikai kripatu lielāka par viņu pašu. Tai blakus tirgotāju bodītes, […]
Lasīt tālāk
Jūnija vidus. Tveice apķērusi manas plaukstas un ciskas, sviedrainais karstums salipis viscaur miesai. Tomēr turpinu steigties. Man jāpaspēj. Sirds lec līdzi ritmiskās cilpās: bum, bum-bum, bum. Gaismas luksofora biezajos stiklos spēlējas ar mani. Zaļš, dzeltens, sarkans. Sarkans, sarkans, sarkans. Bum, bum-bum, bum. Elpa: saraustīta, satraukta. Mazs cilvēciņš, kurš iztikšķ sekundes manā vietā. Divdesmit, deviņpadsmit, astoņpadsmit. […]
Lasīt tālāk
Vai pazīstat sajūtu, kad katru dienu kas sāp? Sāpes kas atkārtojas? Visu laiku viens un tas pats. Ar laiku vairs nešķiet kas ievērības cienīgs? Sākat tam nepievērst uzmanību un vispār ignorēt? Man reiz tieši tā arī bija. Mēnesi no vietas sāpēja galva. Katru dienu. Jā, briesmīgi, es pilnībā piekrītu, jo izjutu to uz savas ādas […]
Lasīt tālāk