Viņi te riņķoja jau trešo dienu. Mezdami zilibaltus uguņu atspīdumus uz manām dzeltenajām sienām un spļaudami skaļus biedinājumus visiem, kas uzdrošinātos man tuvoties. Sākumā tas bija notikums, sēdēju pie loga un vēroju viņu lēno gaitu, apbrīnojot to, ka spēju ko tādu uztvert kā pašsaprotamu un normālu. Tad regulārie paziņojumi sāka kaitināt, gribējās izliekties ārā un […]
Lasīt tālāk
Teju katru 14. februāri televīzijas programmu sastādītāji mums laipni atgādina, ka uz aisberga uzskrējis “Titāniks” vismaz vienā no viena gadījuma noteikti nogrims. Statistika nav iepriecinoša, bet tas bija cits laikmets, cita sabiedrība. Mūsdienu cilvēks ir advancētāks, mēs tiktu galā, vai ne? Mums, protams, ļoti patīk glaudīt pa spalvai saviem rūpīgi koptajiem ego un demonstrēt […]
Lasīt tālāk
Nogurums gūlās man uz krūtīm, deniņiem un pieres kā svina zārka vāks, izspiežot no manis pēdējās elpas paliekas. Es biju sakarsusi veidne, kurā lēni un neapturami līst izkusis metāls, un gaidīju piepildītības mirkli, lai spiediens mani pārvērstu par statueti un es drīkstētu atdzist, bet nenāca. Metāls turpināja līt manī bez mēra, un es biju tik […]
Lasīt tālāk