Viss sākās uz aizsnigušas Rīgas ielas, kur ietvju nav. Tur visi čāpo pa brauktuvi. Ieskaitot mani un pāris knēveļus, kas stiepa uz muguras skolas somas. Sniegs gurkstēja zem zābakiem kā kāpostu kaceni, kurus neviens augustā nav novācis. Pārslas turpināja birt no debesīm līdzīgi posta brīdinājumam vai tumsas mierinājumam. Sniega mašīnu te neviens pēdējo nedēļu laikā […]
Lasīt tālāk
Tveicīgā pēcpusdiena spiež pie zemes katru sastapto ķermeni. Pat zvirbuļi pārtrauc deju ar savām ēnām un sīkajiem piebraucamā ceļa akmentiņiem. Zane pavada dienu valstoties mauriņā un ļaujoties ultravioletā starojuma sarkanajam pieskārienam, pamīšus urbjoties fizikas pierakstos un skaitot lidmašīnu pārlidojumus. Čerkstošs radio signāls atbaida dundurus, tā Zanei labpatīk domāt. Viņa pabīda radio antenu pa milimetru turp […]
Lasīt tālāk
Atkal esam satikušies. Daiņa mezglainie pirksti apvijušies ap manu kaklu kā pieci pitoni. Esmu piesarcis. Acu loki piepampuši. Rīstos pēc gaisa. Viņš mani pacēlis kā trofeju un piespiedis pie mūra sienas. Mūris sūrst uz manas muguras. Lavierēju uz pēdu īkšķiem. Dusmu vēna, izspiedusies uz Daiņa pieres. Tā tur ir, kopš viņu atceros. Dainis. Dainamaits. Dankans. […]
Lasīt tālāk