Čehova „Kaija” Minhenē, A. Hermaņa iestudējumā jeb miega zāles

Sestdien, 19. janvārī, filigrānajā Minhenes teātru rokoko „pērlē” notika Alvja Hermaņa iestudētās „Kaijas” pirmizrāde. Nelielais Cuvilliés teātris bija izpārdots – A. Hermaņa vārds Bavārijas teātra mākslas mīļotājiem nav svešs, un pirmizrāde tomēr piesaista uzmanību. Publikā, kā jau premjerai pieklājas, bez vietējiem (un dažiem pat no Latvijas atbraukušajiem) teātra un A. Hermaņa daiļrades interesentiem atradās arī profesionālie teātra recenzenti. Ar nepacietību gaidīju recenzijas medijos, lai varētu arī teātra mīļotājus Latvijā informēt par vērtējumu. Pirmā recenzija, kā jau bija sagaidāms, parādījās vietnē nachtkritik.de – profesionālajā teātra kritiķu portālā, kurš seko teātra dzīvei visā Vācijā, un parasti nākamajā rītā pēc premjeras publicē savu vērtējumu par jauniestudējumiem.

Sastingusī sabiedrība

Recenzijas autore Petra Halmaijere, kura brīvās autores statusā par teātri raksta gandrīz visos teātra dzīvei veltītajos izdevumos un izdevniecībās Vācijā, ieskicējot Čehova „Kaijā” attēloto iesūnojošo, sastingušo sabiedrību, kuras jaunākā paaudze sapņo par izraušanos no šīs bezkrāsainās dzīves, par mīlestību, kura spēs visu tajā izmainīt, norāda, ka arī viņu sapņi ir izveidoti no šabloniem un gatavām frāzēm. „Mēs redzam veselu rindu bezjēdzīgi nelaimīgu cilvēku, kuri cīnās ar savu viduvējību, apskauž viens otru un sapņo par to, kā viņiem nav. Medvedenko mīl Mašu, kura mīl Konstantīnu, kurš mīl Ņinu, kura jūsmo par Arkadinas mīļāko Trigorinu. Viņi visi nodarbojas ar pseido-filozofēšanu, jo viņiem nav nevienas pašu radītas domas, viņi mokās un garlaikojas. Diemžēl drīz vien garlaikojamies mēs arī,” savā recenzijā raksta P. Halmaijere un turpina: „Lauku mājas salons ir piepildīts ar smagām, vecām mēbelēm, polsterētiem krēsliem, klavierēm, ar grāmatām un krāmiem pārpildītām skapju vitrīnām. Sievietes ir tērpušās mežģīnēm un volāniem rotātos tērpos, šņorzābaciņos, vīrieši nēsā stīvus krādziņus un gamašas. Kā jau bieži, latviešu režisors Alvis Hermanis tīksminās ap vēsturisku skatuves iekārtojumu un izsmalcinātu retro-optiku. Tajā viņš izgaršo katru teksta detaļu, diemžēl viņš izvelk to garumā, tajā vietā, lai tekstu niansēti, ar izjūtu ierobežotu, kas noved pie mulsinošas uzmanības novirzīšanas uz viņa izveidoto tēlu shēmas. Trepļevs, kurš izmisīgi alkst pēc atzinības, ir nemotivēts, visu laiku smaidošs liels memmesdēliņš, kurš, lai katrs zālē to arī patiešām saprastu, raudādams palien mammai zem svārkiem. Nabaga Maša, kura, bezcerīga saprāta mudināta, ir apprecējusies ar ākstu Medvedenko, visu laiku šņukst.

Kopumā izrādē ir daudz raudāšanas, elpas trūkuma un elsošanas. Nogurdinošas scēnas, kurās teksts bez kādiem akcentiem paskrien garām nesaprasts, nomainās ar pārspīlēti dramatiskiem uznācieniem, kuros pēkšņi kāds puķu pušķis tiek iznīcināts vai arī greizsirdīgais Trepļevs izplēš visas lapas no Trigorina grāmatas un nomet savai mātei pie kājām. Ja Hermanis grib uzsvērt savu tēlu neveiksmi, tad viņš liek viņiem raudāt, savukārt viņu smieklīguma izcelšanai viņš izmanto karikatūru. Tomēr Čehova skumjā komēdija tādējādi nekļūst nedz smieklīga, nedz bēdīga.

Neraugoties uz spēcīgo aktieru sastāvu, ansamblis nespēja vakaru izglābt. […] Hermaņa inscenējums, kurš vietām pārspīlēti izrāda jūtas, vietām tās slāpē, nepieļauj aktieriski spožu lomu izpildījumu. Tādējādi Čehova attēlotie cilvēki, kuri varētu būt mums pavisam tuvi, izskatās kā tālas mākslīgas figūras. Kad pašās izrādes beigās Trepļevs nošaujas, tas skar mūs tikpat maz kā neko nenojaušošo, kārtis spēlējošo sabiedrību uz skatuves.” ((www.nachtkritik.de/index.php?option=com_content&view=article&id=16303:die-moewe-alvis-hermanis-zeigt-anton-tschechows-psychogramm-einer-in-laehmung-erstarrten-gesellschaft-im-muenchner-cuvilliestheater&catid=38&Itemid=40))

Izrāde bijusi garlaicīga no sākuma līdz beigām

Bavārijas sabiedriskā medija BR (Bayerischer Rundfunk) kritiķe Štefanī Mecger atzīmē, ka „[…] izrāde vienkārši nospēlē Čehova lugas tekstu. […] Tradicionāls inscenējums ar uzticību tekstam ir pieņemams, tam būs savi fani. Tomēr būs cilvēki, kam tas vien šķitīs par garlaicīgu. Sevi es pieskaitu pie pēdējiem,” saka recenzente un uzver, ka vairums skatītāju „vēlas, lai lugas režisoram būtu sava pozīcija. Pats Alvis Hermanis sevi ir pozicionējis politiski, bet uzvedums no kādas konkrētas pozas, vēstījuma ir šķirts. Man ar to šķiet par maz.” ((www.br.de/mediathek/podcast/die-kultur/ball-im-savoy-eine-operette-von-paul-abraham-am-staatstheater-nuernberg/1432175))

Kultūržurnālists Egberts Tolls „Süddeutsche Zeitung” atzīmē, ka jau sākuma divās īsajās ainiņās ir pateikts viss, ko Alvis Hermanis izrādes trīs ar pusi stundās izstāstīs: „Cilvēks, jā, katrs cilvēks ir nelaimīgs. Tas tā ir un tur neko nevar mainīt.”

E. Tolls uzskata, ka Hermaņa inscenējums vismaz līdz starpbrīdim attīsta neticami paralizējošu spēku, it kā skatītājam būtu iedotas nomierinošas, centrālās nervu sistēmas funkciju ierobežojošas zāles. „Šo uzvedumu varētu parakstīt kā recepšu medikamentu pret paaugstinātu asinsspiedienu. Labi aktieri burtiski velkas pāri skatuvei, runā pavisam klusi, radot iespaidu, ka čaukst papīrs. Šis iespaids saglabājas visās trijās lugas ainās, tikai ceturtajā pēkšņi viss izmainās.”

Kritiķis norāda, ka Hermaņa „Kaija” nav nedz mākslinieciska drāma, nedz komēdija, bet gan pazudināšanās drāma, kura piepildās tikai pēdējā Konstantīna un Ņinas tikšanās reizē. Tā ir aizkustinoša scēna, kura rāda skumju bezizeju. Aktieris, kura tēls visu laiku bija kā bez īstas dzīvības sulas, pēkšņi iegūst stingru kontūru – viņa pilnīgā izmisuma smiekli rāda grūti apvaldāmu histēriju. Izrādes sākumā redzamā maigā un trauslā Ņina ir kļuvusi par cilvēku, kuram vairs nav ne sapņu, ne cerību. Viņa ir kļuvusi satriecoši klusa. E. Tolls atzīmē, ka šī aina ir lieliska, bet ceļš uz to ir bijis ilgs un grūts. ((www.sueddeutsche.de/kultur/theater-in-muenchen-unglueck-vom-urknall-an-1.4295476))

Varbūt patiešām ir tā, ka izrādes beigās skatītājs tiek gandarīts par savu pacietību? Pārējie kritiķi, arī FAZ („Frankfurter Allgemeine Zeitung”) kritiķis tā nedomā un norāda, ka izrāde bijusi garlaicīga no sākuma līdz beigām. ((www.deutschlandfunkkultur.de/aus-den-feuilletons-enttaeuschte-autoliebe.1059.de.html?dram:article_id=438839)) „Nepalīdzēja arī puķu pušķa vai grāmatas saplēšana vai tabletīšu izmētāšana telpā. […] Redzēt varēja samākslotas situācijas, nevis izjustas noskaņas. Tādēļ šī „Kaija” nelidoja, bet gan palika, spārnus vicinot, sēžam ezera krastā.”

Sasmacis garlaicīgums

Arī Minhenes „Abendzeitung” pievērsās A. Hermaņa iestudētās izrādes analīzei. Savā recenzijā režisors, dramaturgs, autors un žurnālists Matias Hejnijs, līdzīgi E. Tollam, atzīmē, ka izrādes pirmās piecas minūtes ir pašas labākās visā trīs stundas garajā uzvedumā.

„Sasmacis garlaicīgums” – ar šo apakšvirsrakstu Hejnijs novērtē Hermaņa iestudējumu. „Čehova lugas sarežģītā konstelācija Alvja Hermaņa izveidotajos tēlos pārvēršas par nedzīvām klišejām. Pat izrādes iekārtojuma aizraujoši pārdabiskā greznība, ar kuru latviešu režisors ir gan slavens, gan arī bēdīgi slavens, izskatās tikai kā tāds nedzīvs citāts.”

Autors norāda, ka A. Hermanis pilnīgi nezina, ko iesākt ar sieviešu lomas atveidotājām. Nedaudz labāk klājies vīriešu lomas atveidotājiem, no kuriem gan vienīgi apaļīgajam milzu bēbim Kostjam izdevās sasniegt skatītāju sirdis, „kuru aplausi pirmizrādes beigās bija uzkrītoši atturīgi,” secināts recenzijas noslēgumā. ((www.abendzeitung-muenchen.de/inhalt.cuvilli-stheater-tschechows-die-moewe-inszeniert-von-alvis-hermanis.746eee50-0aba-47cc-b005-a976e4898c71.html))

Arī interneta žurnāls „Kultura-ekstra” norāda, ka izrādei nāktu par labu, ja režisors būtu atļāvis aktieriem izveidot ar īstām emocijām piepildītus tēlus. ((www.kultura-extra.de/theater/veranstaltung/premierenkritik_DieMoewe_cuvilliestheaterM.php))

Nogurdinoša māksla ar īgnuma efektu

Pirmdien no rīta savu recenziju ar virsrakstu „Kā miega zāles” bija publicējis arī „Augsburger Allgemeine” kultūras redaktors Rihards Mairs:

„Čehova „Kaija” Rezidences teātrī stiepjas trīs agonējoši garas stundas. Režisora Alvja Hermaņa iestudējumā luga izkūp vēsturiski garlaicīgajā uzvedumā. Čehova tēlu ansamblis, kurš dažādu iemeslu dēļ ķildojas pats ar savu dzīvi, kura iznīkst apnicībā un garlaicībā, ļoti ātri sāk krist uz nerviem arī mums.

Izcilais aktieru ansamblis runā knapi sadzirdami un viņus nomāc visklusākais klepotājs zālē. Diemžēl šī piezemētā runāšanas maniere rada tikai īgnumu un nevis tuvību ar tēliem. Aktieri runā skaļāk vien tajos momentos, kad nepieciešams demonstrēt emocionālu izņēmuma stāvokli, kad viņi saplēš grāmatas, palien zem svārkiem vai grābstās gar krūtīm. Tas viss atstāj samākslotu iespaidu.

Šajos brīžos skatītājam rodas jautājums, vai tad debates par #MeToo tēmu vispār vēl nav notikusi. Vismaz šī izrāde atražo uzsildītas 19. gadsimta sievietes lomas klišejas. Tēli, kuri izskatās kā izkrituši no sava laika, cīnās ar dzīves apstākļiem, kuri paši jau sen ir palikuši pagātnē. Šajā vakarā izskatās, ka 120 gadi, kuri šķir mūs no lugas pirmuzveduma, ir nepārvarama distance. Čehovs, kurš ir iestudēts šādā veidā, izskatās novecojis – kā klasiķis, kurš vairs neiederas mūsdienās.” ((www.augsburger-allgemeine.de/kultur/Wie-Valium-id53245981.html))

Cerēju izlasīt ko labvēlīgāku

Šie ir teātra kritiķu vērtējumi, kuri bija publicēti līdz šī raksta nodošanas brīdim. Vēlējos, lai vērtējumi mūsu Alvim Hermanim būtu labvēlīgāki. Diemžēl nevaru arī apgalvot, ka kritika būtu bijusi nepamatota. Tēli bija izstrādāti līdz pēdējam sīkumam, ieskaitot kustības un mīmiku. Tomēr katra cēliena vidū, starp ainām, kad skatītājs (ne bez pūlēm) bija kaut cik iejuties Čehova lugas noskaņā, uz skatuves uznāca aktieri, lai puskrēslā paskaļi pārbīdītu dekorācijas. Tā arī nesapratu, kāpēc visai klasiskās tradīcijās iestudētajā izrādē nebija iespējams starp ainām nolaist priekškaru un piemērotas mūzikas pavadībā pārkārtot skatuvi, ļaujot skatītājam gremdēties iepriekšējās ainas noskaņās. Arī tas nedaudz pastiprināja izrādes tēlu plakatīvo veidolu. Žēl, ka Čehova varoņus neizdevās īsti piepildīt ar dzīvību. Izrāde bija spēcīgi orientēta uz aktieriem, kuru sastāvs bija patiešām spožs.

Izrādes vieta – graciozais rokoko stilā ieturētais Cuvilliés teātris atrodas brīnišķīgā, senlaicīgiem kokgriezumiem greznotā ēkā. Tomēr tajā spēlētajai izrādei ir jāspēj dot īstas, mūsdienu cilvēku uzrunājošas izjūtas. Ar greznām detaļām bagātu ieskatu pagātnē vien nepietiek, lai publika un kritiķi izrādi vērtētu kā veiksmīgu un labu iestudējumu.