Reiz dzīvoja kāda sieviete. Viņai nebija ne radu, ne draugu. Ikdiena pagāja ļoti vienmuļi un ierasti. Cēlās viņa vienmēr sešos. Ieslēdza mazo lampiņu un gāja vārīt cigoriņu kafiju. Viņai pa pēdām sekoja vecais runcis. Neviens nezināja ne to, cik gadu ir viņai, ne arī viņas runcim. Divas karotītes cigoriņa kafijas, divas karotītes kaķim – kaķa konserva. Fonā, kā ik rītu, skanēja Latvijas Radio diktora labi nostādītā balss, bet viņa teiktais izklīda klusajā telpā, vārdiem paliekot nesaklausītiem. Sagatavojusi savu dzērienu, viņa uzlika vārīties olu. Vienu. Katru rītu. Klāt maizīte ar sviestu. Abi ar kaķi brokastoja klusējot. Tad, kā ierasts, viņa sēdēja pie galda un domāja. Kādu stundu vai divas. Drīz viena aiz durvīm viņa izdzirdēja kaimiņu bērnus, kas, viens otru pārkliedzot, skrēja lejā pa trepēm. Uz skolu.
Velkot čībās ieautās kājas pa nelīdzeno dēļu grīdu, viņa devās atpakaļ uz istabu. Iekārtojusies savā ērtajā klubkrēslā, paņēma rokās šuvekli. Jau vairākas nedēļas viņa cīnījās ar Van Goga saulespuķēm. Diegu groziņā samudžinājies dzeltenais – viņa pacietīgi lēnām centās atpiņķerēt vajadzīgo pavedienu. Kaķis līdzās murrāja un laidās miegā. Dūriens pēc dūriena – ierastās kustības neveiklajos pirkstos darbojās automātiski. Skaļi tikšķēja pulkstenis. Kundze iemiga. Pamodusies viņa lēnām piecēlās un, kā ierasts, devās uz virtuvi. Šodien pusdienās būs zupa. Aukstajā skapī atradusi jau iepriekš novārīto buljonu, viņa mirkli padomāja – kādu zupu lai vāra šodien. Parasti viņa gatavoja biešu vai sēņu. Lai būtu biešu. Sarīvējusi divas iepriekš novārītās bietes, noskrubināja nabadzīgos zupas kaulus, nomizoja divus jau dīgstiem izrotātus kartupeļus un pamīkstu burkānu. Trīs pipari, neliela lauru lapa un šķipsniņa sāls. Kamēr gatavojās pusdienas, viņa paņēma vakar iesākto krustvārdu mīklu. Sena pilsēta Eifratas upes krastā – astoņi burti. Babilona. Kundze nemanāmi pasmaidīja. Zupa gatava. Paēdusi, nomazgāja šķīvi, iebēra kaķim trauciņā viņa barību un, iespiedusi padusē krustvārdu mīklu, vilkās atpakaļ uz istabu. Iekārtojusies ērti, viņa uzmanīgi pētīja vēl tukšos kvadrātiņus. Saiklis. Bet. Ciets atlikums, kas paliek pēc kurināmā. Pelni. Vasaras beigu posms, parasti no augusta beigās vai septembra sākumā. Atvasara.
Pulkstenis nosita 17. Ieslēgusi televizoru, viņa labsajūtā ieslīga vēl dziļāk savā krēslā. Firstenhofas viesnīcas vestibilā galantais Alfonss savai radiniecei Vanesai stāsta par vakar romantiskajā namiņā notikušo pārpratumu starp Kristofu un Selīnu. Diez vai Selīna sapratīs, ka Kristofs to visu darīja tikai tāpēc, lai izjauktu ļaunās Airīnas plānus sabotēt jaunā viesnīcas SPA kompleksa celtniecību. Nu, kā vienā sievietē var būt tik daudz naida un ļaunuma? Viņa to nesaprot.
Sākoties ziņām, viņa televizoru izslēdz. Pasaulē notiekošais viņu itin nemaz neinteresē. Viņas dzīvē tas tāpat neko nemainīs. Labāk izgludināt izžuvušo gultasveļu. Vakariņās viņa uzvāra cīsiņus. Tie viņai pārāk negaršo, bet veikalā bija akcija. Paēdusi un nokopusi virtuvi, viņa aplej sev ikvakara Rūķīšu miega tēju. Kaķis, savu vakariņu tiesu saņēmis, jau ieritinājies gultā.
Pēkšņi viņa uztrūkstas no skaļiem rībieniem un pirmajā brīdi nesaprot, kur īsti atrodas. Kaķis izmisīgi ņaud un viņas kaklu skrāpē necaurredzami dūmi. Viņai šķiet, ka durvis no spēcīgās klauvēšanas tūlīt izgāzīsies. Velkot pēc elpas, viņa pielec kājās, taču nevar atrast labās kājas čību. Klupdama, krizdama metas pie durvīm. Dūmi neļauj elpot. Uzrāvusi virsū naktskreklam savu padilušo mēteli, joprojām basu labo kāju steigšus slēdz vaļā durvis.
“Ugunsgrēks, ugunsgrēks!” aiz durvīm kliedz zema vīrieša balss.
Kundze, klūpot pāri slieksnim, apdullusi noskatās, kā viņas dzīvoklī ieskrien vairāki speciālos tērpos ģērbti vīri. Kāds paņem viņu aiz padusēm un vedina lejup pa trepēm. Tikusi svaigajā gaisā, viņa ievelk dziļu elpu un, joprojām klepodama, apjukusi šauda skatienu uz visām pusēm. Cilvēki, skaļi sasaukdamies, skrien kā skudras, kaimiņu bērni vienās pidžamās raudādami stāv pie kāpņutelpas. Viņa paceļ acis uz augšu un redz, ka virs viņas tumšajiem logiem košas liesmu strēles jau ir izlaizījušas kaimiņa istabu. Viņa dreb un jūt, kā asaras birst pa vaigiem. Runcis! Kur ir viņas runcis? Viņa stāv vienā čībā uz aukstās zemes un mēmi noraugās dzēšanas darbos. Kāds iespiež viņas rokās pārbijušos zvēru, metas atpakaļ mājā. Viņa nezina, cik ilgi tā stāvējusi. Kāds pieskrien un pavaicā, vai viņa nav savainota. Papurinājusi galvu, kundze stāv kā zemē iemieta. Viņa prom neies. Tās ir viņas mājas!
Pēc divām vai trim stundām, jau gaismai austot, liesmas ir beidzot apdzēstas. Ugunsdzēsēji ļauj atgriezties mājā. Uzkāpusi līdz savām durvīm, viņa piesardzīgi ieiet iekšā. Viss ir slapjš, ūdens joprojām pil no griestiem. Viss piedūmots, smird. Piekvēpušajā istabā pulkstenis nosit 6. Ir laiks vārīt cigoriņu kafiju.
"sunflowers" by Michael Hart Photography is licensed under CC BY-ND 2.0.
