Šodien Karakuda piedāvā interviju ar RISEBA absolventi Alisi Razminoviču par studijām dzīvi, pandēmiju un to, kas būs. Alise ir pabeigusi studijas audiovizuālās mediju mākslas nozarē un jau pieteikusi sevi ar nopietnu pētījumu latviešu skatuves tautas deju analīzē. Pētot deju ekranizācijas problēmas un apskatot/analizējot pēdējās dekādes labākos tautas deju videoklipus.
Vai augstskolā pavadītais laiks ir bijis saturīgs?
A.L: Jā, ir bijis saturīgs. Pirmkārt, pateicoties visiem cilvēkiem, kurus nācies satikt un iepazīt. Ņemot vērā, ka esmu no Valmieras, tad arī pati Rīga (kā pilsēta) ir bijis jauns pavērsiens, jo nācās dzīvot svešā vietā. Būšana nepazīstamā vidē, biežāk piespiež cilvēku iziet no savas komforta zonas. Mācību ziņā augstskolā pirmais studiju gads bija vispiepildītākais. Toreiz mācības bija daudz piesātinātākas, darba bija daudz. Lekciju process lielākoties bija praktiski orientēts. Otro mācību gadu aizvadīju studējot Erasmus+ programmā Kiprā un Čehijā, taču beidzamie 2 mācību gadi bija mierīgi, jo lekciju bija mazāk un bija iespēja apvienot studijas ar darbu.
Ko vēlētos, lai pasniedzēji dara citādi?
A.R.: Neuzskatu, ka pasniedzējiem būtu kas jādara citādi. Vismaz ne tiem, ar kuriem nācās sastrādāties. Bija prieks sadarboties ar dažādiem nozares ekspertiem, jo viņu pieeja mācīšanas metodēm nebija kā klasiskajiem pasniedzējiem, kuri tikai monotoni atstāsta vielu un pārslēdz Powerpoint prezentācijas slaidus. Viņi mums mācīja, izmantojot uz dzīves balstītus pieredzes stāstus. Varbūt dažbrīd trūka konkrētības vai kārtības, taču vienmēr katram pašam bija iespēja pajautāt pasniedzējiem, lai uzzinātu vairāk.
Kāds ir bijis labākais mirklis dzīvē augstskolā līdz šim?
A.R.: Domāju, ka tas bija 2. kurss. Laiks, kad mācījos Kiprā un Čehijā. Ieguvu jaunus ārzemju draugus, uzlaboju angļu valodas zināšanas, piedzīvoju tik daudz jauna un nebijuša. Vislielākais ieguvums bija būšana vienai svešā vidē, kur nevienam nav priekšstats kāds cilvēks tu esi, kas deva brīvības sajūtu.
Kas pagaidām vislabāk izdevies radošajā darbā?
A.R.: Esmu priecīga, ka 2. kursā beidzot sapratu, kurā virzienā vēlos tālāk virzīties profesionālajā jomā. Sākot studēt, man bija tikai vispārīga nojausma par to ko vēlos. Studiju laikā esmu paspējusi strādāt jau trīs darba vietās, kuras man deva ļoti lielu saprašanu par to, kas man padodas vairāk, labāk un kas nepadodas. Esmu virzījusi vairākus radošos projektus, par ko priecājos. Tā ir iegūta gan pieredze, gan materiāls, ko ielikt savā portfolio.
Kas izdevies mazāk labi?
A.R.: Nedaudz žēl, ka 4 gadu laikā neesmu īsti izmantojusi iespēju praktizēties tieši pie filmu producentu komandām, jo paralēli studijām strādāju. Tāpēc radošajai praksei atlika mazāk brīva laika. Prieks, ka daži mani kursa biedri piedāvātās augstskolas prakses iespējas ir izmantojuši un joprojām sastrādājas ar filmu nozares profesionāļiem. Ir forši, ka pēc studijām vari un gribi strādāt to, ko esi mācījies augstskolā.
Kā izturējāt koronas karantīnu?
A.R.: Koronas karantīna man bija vairāk ieguvums nekā zaudējums, jo bija vajadzīga pauzīte. Visu pavasari studijas mums vairs nenotika, Tāpēc strādāju pilnas slodzes darbā. Ņemot vērā, ka paralēli bija jāraksta bakalaura darbs, tad darbs attālināti bija ieguvums, jo visu varēju veiksmīgi apvienot. Nevarētu teikt, ka bija vairāk brīva laika, taču nedaudz vairāk miera apkārt bija gan.
Kā dzīvosi tālāk?
A.R.: Tālus nākotnes plānus nekaļu, jo pagaidām esmu priecīga, ka varu strādāt darbā, kurš man patīk, esot Valmierā. Uz Rīgu atpakaļ noteikti nedošos. Man vairāk patīk būt dabā un mierā. Lielās pilsētas nav domātas man. Tuvākie plāni ir aizstāvēt bakalaura darbu un turpināt strādāt. Kas notiks tālāk, tas lai paliek neziņā. Vienkārši ļaušos dabiskajai plūsmai.
Kas mainīsies mūsu sabiedrībā pēc koronas?
A.R.: Daudzas lietas jau ir mainījušās. Pirmkārt, cilvēki bija piespiesti apstāties un padomāt. Ikdienas steigā ir tik maz laika vienkārši padomāt par sevi. Otrkārt, priecē, ka cilvēki sākuši izmantot tehnoloģiju dotās iespējas. Ja līdz šim visi izvairījās no attālinātā darba, tad uzskatu, ka laika taupīšanas nolūkos ir jāizmanto tehnoloģijas, lai uzlabotu kopējo produktivitāti. Šis ir bijis tāds kā periods, kad uzlādēt baterijas. Es ceru, ka 21. gadsimta cilvēku straujais dzīves ritms mazināsies un cilvēki vairāk novērtēs to, kas ir apkārt.
Lai veicas, Alise!
