Septembra sākums – laiks, kad tiek pavadīta vasara un sveicināts rudens, kad koku lapas pamazām sāk krāsoties dzeltenīgos toņos un sprakšķēt zem kājām, kad skolēni un studenti vairs neguļ līdz dienas vidum un kad lietus, šķiet, ir neatņemama dienas sastāvdaļa. Šī ir tieši tāda diena, un liekas – mainījies ne tikai gadalaiks, bet arī cilvēks. Es pošos un dodos savās ikdienas gaitās, un pa ceļam satieku ne vienu vien “cukurgraudiņu”, un kas to zina, varbūt arī pati esmu viena no tiem.
Ir septembra rīts. Uzticēdamās laika prognozei, kas sola lietu visas dienas garumā, sameklēju skapī piemērotāko apģērbu un apavus. Paņemu lietussargu un dodos ceļā uz skolu. Mans pirmais mērķis ir 3 minūšu attālumā esošā tramvaja pietura „Cieceres iela”. Pa ceļam visur peļķes, krāsainos “maisiņos” ietērpti un lietussargos iekrampējušies steidzīgi cilvēki, kuri neko vairāk par saviem pirkstgaliem neredz. Viņu sejas ir īgnākas nekā parasti. Arī es pati īsti neredzu ceļu, jo turu lietussargu kā vairogu pret vēju. Taču tas netraucē man nokļūt līdz pieturai.
Pieturā brīnumainā kārtā šoreiz esmu laicīgi un nostājos zem jumtiņa tieši peļķē, lai gaidītu tramvaju. Nevaru noliegt, ka, tur stāvēdama, kā mazs bērns izbaudu šo gumijas zābaku sniegto priekšrocību. Pēc nepilnas minūtes pieturā ierodas divas sievietes. Iespējams, kādu no viņām pazīstu, bet to nevar konstatēt, jo arī viņas paslēpušās zem lietussargu cepurītēm. Drīz vien klāt arī gaidītais tramvajs. Pilnāks kā parasti. Nopērku biļeti un dodos apsēsties. Priekšā sēž sieviete gados. Spilgti rozā krāsas lietus mētelī. Jāteic, ka pozitīvāks cilvēks šajā drūmajā rītā vēl nebija redzēts. „Vai spilgtais apģērbs varētu būt tas, kas iespaido mūsu garastāvokli un attieksmi uz lietām?” Tā pie sevis nodomāju.
Ar katru pieturu tramvajā sakāpj vairāk cilvēku. Pie veikala “XL Sala” tramvajā ielec trīs jaunieši un sāk skaļi sarunāties: cik maksā biļete, kurš to pirks, kurš nē. Divi, kuri izvēlas to nepirkt, mazliet apsmej trešo, kurš nopirka biļeti. Viņi apgalvo, ka pirkt biļeti nav kruti. Pēc turpmākajām sarunām var noprast, ka biļetes pircējs ir rīdzinieks. Tālāk puiši viņam uzdod jautājumu vai viņš kādreiz vispār ir braucis “pa zaķi”? Vai Rīgā ir biļešu kontrole? Vai kādreiz nācies no tās mukt? Nu tādā garā. Klausoties šīs sarunas, pēkšņi attopos, ka man virsū pil ūdens. Tas sļācas no atvērtā loga, kas atrodas tieši virs manas sēdvietas. Kāpēc vispār šodien izvēlējos apsēsties, ja vienmēr tramvajā stāvu kājās? Vai lietainā diena mani jau pašā rīta agrumā paguvusi nogurdināt?
Lai arī kā tur būtu, noslauku plecu. Tikmēr jau pienākusi nākamā pietura. Abi puiši jau nostājušies pie izejas durvīm un sačukstas. Trešais saprot, ka viņu grib izjokot un skaļi saka: „Es taču zinu, ka šī vēl nav skolas pietura!”, bet beigās izrādās, ka ir gan pareizā pietura. Žiperīgie puiši jau paguvuši izlekt, durvis pamazām veras ciet. Par laimi trešais jeb „Rīgas puisis“ ir gana kalsns un pagūst pēdējā brīdī izspraukties pa mazu šķirbiņu ārā no vagona. Jaunieši ir prom, un tramvajā palicis manāmi klusāk. Dzirdama vien lietus pakšķēšana uz vagona jumta.
Pa labi no manis sēž sievietes gados. Identiskās pozās: sakrustotas kājas, klēpī somiņa, kas apķerta ar rokām un abas lūkojas ārā pa logu un kaut ko „sapņo”. Šāda aina Liepājas tramvajam ir raksturīga. Nākamajā pieturā smaidot izkāpj pozitīvā sieviete spilgti rozīgajā lietus mētelītī. Tramvajs virzās prom no pieturas. Krustojumā apstājas pie sarkanās luksofora gaismas un pēkšņi atveras durvis. Iekšā kāpj cauri slapjš kungs gados. „Tramvaja vadītāja šodien tiešām ļoti saprotoša” – tā pie sevis nodomāju.
Pamazām lielākā daļa pasažieru ceļas kājās un virzās uz izejas pusi, jo tuvojas pietura “Kurzeme”, kas atrodas pašā Liepājas centrā. Arī es ceļos. Kopā ar citiem izkāpju ārā, pāreju pāri tramvaja sliedēm un dodos universitātes virzienā. Pa ceļam sastopu sētnieci, kura aktīvi grābj lapas garos gumijas zābakos. Viņas slota aizpūsta pa gaisu citā virzienā… bet varbūt tomēr vienkārši tur speciāli nolikta.
Šķērsoju gājēju pāreju un piedzīvoju uzjautrinošu skatu – kāda sieviete mēģina noturēt rokās savu vējā trīcošo lietussargu. Taču tas jau pilnībā zaudējis lietussargam raksturīgo formu un beigās tomēr padodas un salūzt. Viņa aiziet pie atkritumu urnas un, kā palēninātā filmā, ieliek lietussargu tvertnē. Brīdi pastāv nekustīga. Tā it kā ievērotu piemiņas mirkli. Tad ar nodurtu galvu dodas tālāk. Tik dramatiski, ka es nolemju ar viņu solidarizēties un arī turpinu savu ceļu bez lietussarga.
Pēc tam, kā jau ierasts, uzskrienu pa universitātes kāpnēm. Nopurinu lietussargu, novelku kapuci un dodos iekšā. Tur liela rosība, šķiet vairāk cilvēku kā parasti. Kāpēc tā? Vai viņi te sapulcējušies, lai apspriestu laikapstākļus un pasūdzētos par to, kā katram gājis pa ceļam uz skolu? Vai lietus ir liels notikums, kas izjaucis ikdienas rutīnu un licis izkāpt no komforta zonas? Vai tiešām kāds pārtapis par cukurgraudiņu un nav spējis tikt ar to galā? Atbildes man nav, bet viens ir skaidrs – turpmāk lietainās dienās biežāk došos pastaigās un pārvietošos ar tramvaju, nevis automašīnu, lai novērotu, kā cilvēki izskatās, uzvedas un par ko sarunājās šādās “neparastās” dienās. Kas zina, varbūt man izdodas piedzīvot mirkli, kad kāds “cukurgraudiņš” sāk pamazām izkust…
