Pavisam drīz būs gadu mija. Ziema ir okupējusi zemi un debesis. Taču tieši šādā dienā piedāvājam rudenīgu pastaigu pa Jūrkalni. Iespējams, ka Jums iepatiksies Jāņa reportāža no Jūrkalnes.
Tātad – Jūrkalne, septembra beigas. 2020. Pandēmijas otrā viļņa atgriešanās.
Par spīdi aizvadītajai un nākamajai “COVID – 19” pandēmijai valstī, 27. septembrī Jūrkalnes Stāvkrasta pludmale bija pārpildīta ar cilvēkiem. Siltajā dienā bija jūtams viegls ceptas gaļas aromāts. Saule sildīja vaigus makšķerniekiem, kas gaidot lomu, ieturēja ģimeniskas pusdienas pie jūras. Klusi čalojot jūrai un oļiem viļņos šūpodamies bija dzirdams kā cilvēku balss priekā iespiedzas, kad zivs bija uzķērusies uz ēsmas un pludiņš mierīgajā jūrā dejoja.
Gaisa temperatūra bija 24 grādi un cilvēku skaits diezgan iespaidīgs. Visi devās izbaudīt vienu no pēdējām siltajām dienām kopā ar savām ģimenēm. Kaut vai ūdens temperatūra nebija zema, neviens nedevās peldēs, bet makšķernieku skaits pludmalē bija 1/3 no apmeklētājiem tajā.
Uz pludmali ved divas kāpnes par kurām nepārtraukti pārvietojās cilvēki. Ļoti interesanti apsēsties netālu no tām un ieklausīties kādā valodā sazinās pludmales apmeklētāji. Pa retam varēja dzirdēt lietuviešu valodu, kas mudināja ievērot 2 metru distanci no šiem apmeklētājiem sakarā ar kritisko situāciju Lietuvā. Dodoties tālāk prom no centra pludmales Ventspils virzienā, bija jūtams patīkams miers. Tuvumā bija tikai pāris makšķernieki ar savām ģimenēm. Ap makšķeru pamatnēm, ko cilvēki bija iestiprinājuši smiltīs iespraustās PVC caurulēs, ko izmanto santehnikas darbos, mētājās garneles, ko lieto ēsmas vietā. Jūrā bija nelieli viļņi, kas ir teicami apstākļi, lai makšķerētu no krasta – vieglāk novērot kustību ap pludiņu. Makšķernieki baudīja skaisto laiku kopā ar savām ģimenēm, vienojoties kopīgās sarunās un baudot atspirdzinošus dzērienus.
Piekraste, lielākoties tīra, aicināja tās apmeklētājus palūkoties uz leju, kur starp oļiem, zaļas ēnas meta saulē izgaismotās pudeļu lauskas, kas viļņu un sāls ūdens mijiedarbībā palikušas matētas un noapaļotas. Apmēram kilometra attālumā no Jūrkalnes centra pludmales, pa Stāvkrastu aicina paštaisītas kāpnes no priežu baļķiem. Tās aizved uz meža ceļu. Uzkāpjot par tām un paveroties virzienā pa kreisi, var redzēt Padomju varas liecības – raķešu palaišanas laukumu. Sakarā ar to, ka Jūrkalnes kādreiz bija slēgtā zona, arī šeit ir drupas, kas liecina par karadarbību. Gar šīm drupām savus līkumus met Jūrkalnes motortrase un Ugunspļavas dabas takas lielā loka galapunkts.
Uzmanīgi aplūkojot drupas no ārpuses un uz mirkli izbaudot klusumu, kas valdīja pie tām, devos atpakaļ uz kāpņu pusi, kur bija novērojams interesants un diezgan nedroši atstāts vētru seku krustojums – divu priežu savienība.
Dodoties atpakaļ uz Jūrkalne pusi un vērojot mierīgo dabu, kā cilvēku burzma nemaz nav sarukusi, radās iekšējs miers ar pasauli. Piekrastes apmeklētāji ar saviem mājdzīvniekiem atpūtās maigajās, saulē uzkarsušajās smiltīs, makšķernieki klusi diskutēja par savu noķerto lomu un kā to vēlāk pagatavos. Viļņi klusi atsitoties pret oļiem, atgādināja zvārguļu skaņas.
Atrodoties Stāvkrasta augšā vēroju Baltijas jūras apmeklētājus. Cilvēki, kas mērojuši tālāku ceļu, devās uz saviem automobiļiem, lai dotos mājās, bet cilvēki no tuvākas apkaimes lēnām soļoja uz pludmales pusi, lai vērotu vakara saulrietu.
Jūrkalnes pludmalē cilvēki ir vienmēr. Aukstajos mēnešos apmeklētāju ir mazāk, bet siltajos laika posmos pludmale ir pārpildīta. Viennozīmīgi iesaku braukt aplūkot Jūrkalnes dabu un Stāvkrastu, jo šī vieta tiek dēvēta par DIVU SAULRIETU ZEMI – ja vienreiz saulrietu piedzīvo pludmalē, pasteidzoties uz Stāvkrasta augšu to var piedzīvot otrreiz.
