tautas dejas

Problēmas un ierobežojumi lika domāt radošāk

Intervija Sleja

Problēmas un ierobežojumi lika domāt radošāk, tagad esam nākamajā līmenī

Intervija ar RISEBA studentu Nilu Jaunsubrēnu

Kāds bijis šis 2 gadu pašizolācijas laiks? Jums pašiem privāti? Ģimenei, draugiem?

Nils Jaunsubrēns: Man personīgi šis pašizolācijas laiks ir palīdzējis sakārtot sevi, nospraust jaunus mērķus, sakopot savas idejas un izvirzīt tās, kurām patiešām redzu jēgu. Tas, protams, nebūtu iespējams bez apkārtējiem cilvēkiem, kuri palīdzēja un palīdz joprojām, it īpaši pašizolācijas sākumā, kad bija sajūta, ka mana pasaule apkārt tiek pamatīgi sagrauta un palikusi tikai pēc pārslimošanas depresija kaut kur ziemas vidū. Depresijas spēcīgākajā posma izdomāju, ka nākamajā gadā ap to pašu laiku ir nepieciešams uzņemt saules devu un tā es 2022. gadu sagaidīju tuvāk ekvatoram, kas deva degsmi.

Ģimenei ir mainījušies ieradumi vairākas reizes šajā laikā, sākot jau ar to domu, ka mēs tak varam paslinkot, kaut kur neaizbraukt, kaut ko neizdarīt, jo tā pat nekam nebija jēga. Par laimi izskatās, ka visi esam veikli atguvušies, spēcīgāki kā pirms tam, protams, daudz vairāk darām attālināti, bet tā ir jaunā ikdiena. Pašizolācija noteikti būtu daudz smagāka, ja mums nebūtu hobijs – tautas dejas. Manā skatījumā tas ir viens no iemesliem ātrajai atlabšanai un dzīves pozitīvisma nezaudēšanai.

Ar draugiem situācijas ir krasi atšķirīgas. Ir tādi, kurus vairs nepazīstu un nespēju uzturēt kontaktu, ir tādi ar kuriem mazie, gandrīz nelegālie pirts vakari, ir nākuši jūtami par labu un esam uz viena viļņa ar jaunām idejām un pilnīgi svešiem mērķiem. Skatoties uz visu kopuma varu teikt, ka pašizolācijas laiks ir palielinājis plaisu starp dažādiem cilvēkiem, depresīvie palikuši vēl depresīvāki un tas pats ir arī ar pozitīvo emociju cilvēkiem, tikai pretēji.

Kā tas ietekmējis radošo darbu?

N.J.: Esam kļuvuši radošāki, jo ikdienas problēmas mums ir likušas vairāk, dziļāk padomāt, nevis skriet katrs savā ikdienā kā vāveres ritenī. Kā piemēru minēšu Multimediālu deju izrādi “Latvju zīmēs rotāties” (Režisori Dagmāra Bārbale un Reinis Suhanovs), kuru kādu brīdi varēja vērot “Forumcinemas”. Es tur piedalījos kā tautisko deju dejotājs un tas man bija liels piedzīvojums. Vai kaut kas šāds būtu iespējams, ja nebūtu pašizolācijas laiks? Protams, ka nē, jo neviens cilvēks nemēģinātu izdomāt kā katru tautisko deju dejotāju nofilmēt pa vienam un apvienot to kinoteātra cienīgā filmā, tas vienkārši nebūt nepieciešams. Problēmas, ierobežojumi mums lika domāt daudz radošāk, esam nākamajā līmenī.

Nils Jaunsubrēns

Kādas smagas vai vieglas atziņas tas devis?

N.J.: Pavisam vienkārši, laiks parādīja kas mēs patiesībā esam.

Kā  aizvadītais laiks ietekmējis studijas augstskolā?

N.J.: Kā būtu, ja būtu? Ir jau piemirsies kā bija studēt klātienē. Uzskatu, ka attālināti studēt ir mazāk nogurdinoši, jo nav jāpavada stunda vai divas ceļā no Jelgavas uz Rīgu un arī degviela ir ietaupīta. Ja cilvēks grib studēt, tad studēs. Ja negrib, tad nestudēs. Atceros tos trakos, laikus, kad kā vakara nodaļas students pārguris ievēlos mājā tad, kad ģimene jau gāja gulēt. Tagad ir vairāk laika ģimenei.

Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijas laikā paveikt?  

N.J.: Sākt strādāt algotu un daudz maz stabilu darbu, nevis satraukties par to kā samaksāšu rēķinus, jo vienā brīdī visi pasūtījuma darbi kā fotogrāfam vienkārši pazuda. Tagad izdaru savu algoto darbu, saņemu naudu un braucu mājās atpūsties, jeb manā gadījumā darīt nelielus vai ilgtermiņa pasūtījuma darbus ar lielāku aizrautību un mazāk domāt cik par to es nopelnīšu un kam man sanāks, ja sanāks. Pirms pandēmijas pat nebija doma strādāt algotu darbu, jo tam neatliktu laiks.

Ko pandēmija traucēja izdarīt?

N.J.: Par cik mans hobijs ir tautas dejas, tad pandēmija traucēja turpināt būt fiziski aktīvam un kārtīgi dejot. Mēģinājumi mājas apstākļos nebija mana lieta, jo pat pati lielākā istaba likās par mazu, lai dejotu ar sirdi un dvēseli savā video zvana lodziņā. Neiztiku arī bez sasistas lustras un neveiklas aizķeršanās aiz kādas mēbeles.

Kādas atziņas pandēmijas periods velk sev līdzi?

N.J.: Izdzīvo stiprākais. Skarbi, bet tā tas ir. Ģimene ir galvenais mūsu veiksmes pamats un, protams, ka labais vairo labo.

Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?

N.J.: Tas jau ir noticis! Pirmajā dienā, kad varēja nevilkt veikalā masku, sajūta bija trauksmaina, bet ātri var pierast. Protams, tādas lietas kā bankas apmeklējums uz vietas filiālē vairs nav nepieciešams tā pat kā veikala apmeklējums. Esam atkarīgāki no “plaukstas smadzenēm” un sūtījumu saņemšanas vietām.

Ukrainas karš kā pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē jūs privāti?

N.J.: Pirmkārt, es nevēlos Ukrainas karu saukt par pandēmijas turpinājumu, tas ir dzīves turpinājums un pēdējā laikā cilvēki vienmēr ceļ gaismā vienu notikumu par kuru tiek runāts visvairāk un pārējie tiek gandrīz atstāti ēnā. Tas ir mūsdienu trends. Otrkārt, karš nekad nav nekas patīkams un es to nespēju aptvert, jo dzīvoju laikmetā, kad filmās parādīt slepkavību  vai mirušu cilvēku ir tīrais nieks, šis ir iemesls notiekošo uztvert vieglāk, bet tad, kad sāku par to domāt dziļāk, acīs sariesās asaras un dūša paliek nelaba. Treškārt, esmu izlēmis iestāties zemessardzē un veidoju savas rezerves, gadījumā, ja būs tāpat kā ar lietussargu, ja paņem līdzi, tad nevajag, ja nepaņem līdzi, tad līst lietus.

Vai šis karš mūs ietekmēs arī vasarā un rudenī?

N.J.: Vairāk vai mazāk, bet kara ietekmi mēs jutīsim vēl ilgi, tas ir neizbēgami. Karš jebkurā pasaules malā ietekmē visu planētu, jo, ja vienā dzīvoklī skaļi skan mūzika vai notiek strīds to tieši tā pat, vairāk vai mazāk, jūt kaimiņi. Protams, mums visiem ir viena cerība, ka būs miers.

Kā tas ietekmēs darbu?

N.J.: Darbs nekur neaizmuks, to var darīt jebkurā laikā, cilvēka roku un prāta spēks ir vajadzīgs. Varbūt jāpārkvalificējas lai turpinātu strādāt, bet darbs būs. Mainīgais faktors šajā “spēlē” ir atalgojums un pašlepnums, kurš ļaus vai neļaus kaut ko darīt.

Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?

N.J.: Pat izplānojot visu notiekošo līdz pat mazākajam sīkumam mums tāpat nāksies procesa laikā risināt problēmas un pieņemt lēmumus balstoties uz reālo situāciju. Dzīve ir vienkārši jābauda un jāuzstāda mērķi, lai nebūtu garlaicīgi.

Kas notiks tālāk?

N.J.: Dzīvosim, redzēsim, nevaru simtprocentīgi pateikt, kas notiks. Tāpat vienmēr būs kāds pārsteigums un kaut kas neparedzams.

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.