„Šis apģērbs ir tik absurdi brīnišķīgs, ka varētu būt mākslas darbs!” „Jā, tu nu gan eksperimentē, vai tu centies piesaistīt citu uzmanību?” „Hmm, pārsteidzoša auduma izvēle, ļoti ekstravaganti!” „Skat, cik glauni ģērbies, noteikti nāk no turīgas ģimenes.” „Šausmas, kas tam mugurā! Ko tāds te pazaudējis?”
Ko tas nozīmē? Cik svarīgi tas ir? Pēc vairākiem gadu simtiem, kas nesuši ģērbšanās nosacījumus un kategorizējumus, tomēr esam nonākuši pie neskaidrības laikmeta, kad ne viss cilvēka dzīvestāsts nolasāms viņa ietērpā. Turklāt retāks ir tas cilvēks, kas gribētu tikt nolasīts. Tā esam ielaivojuši krāsainības un neatkārtojamības ērā, kurā spīdēt var dažādība, neatkarība un stereotipu graušana, paverot durvis uz brīvu izpausmi savas personības veidošanā.
Dīvaina un neizskaidrojama ir cilvēku attieksme pret apģērbu. To veicina no neizprotamiem likumiem izkalta gaumes sajūta, kas pie tam mēdz mainīties tik ātri kā gadalaiki, gandrīz pavisam iznīcinot vēl tik tikko slavinātās lupatas, nu jau sludinot tās par kauna gabaliem. Reiz par kaunu tika uzskatīts arī iegriezties lietoto apģērbu veikalā, ko tagad drēbju mīloši cilvēki sauc par humpalām. Valkātas un aptraipītas drēbes, sviedrus pārcietušas un audumu izstiepušas, tās tomēr manto ko unikālu, kas kristālbaltajos prinču un princešu ietērpos, meklē cik gribēdams, itin nekā nav atrodams. Cilvēks ir kļuvis drosmīgāks. Tas neredz vairs kauna, sevi saukdams par humpalu cienītāju, tāpat kā, slavējot savu seksuālo orientāciju, tas teju vai lepnāks kļūst, kad tā redzesloks plašāk vērsts par vairumā esošo sabiedrību.
Izrādās, ka ne nejau tas gaužām taupīgs kļuvis un pārmērīgi drosmīgs arī ne. Atklājas, ka tam ir pavisam citāds dzinējs. Mūsdienu cilvēks humpalas redz kā popkultūras centru, kas spēj izkristalizēt katra personīgo un neatkārtojami unikālo stilu. Tie, kas agrāk kaunējās šīm iestādēm atrasties tuvāk par cigarešu dūmiem noteikto distanci, tagad ar lepnumu meklē un iegādājas pavisam netipiskas drēbes, jo tieši tur jau tas suns arī aprakts. Kā lūdzu? Tur negaumīgi smako priekš jūsu izsmalcināti analītiskās ožas? Un nav neviena liekuļa, kas vēstīs sensenu teiku par to, kā varenam lopam tika nodīrāta āda, lai jūs nonāktu pie nupat ieraudzītās jaciņas? Vai varbūt dzīvesprieks šeit tuvāks zombijiem, grīda par čīkstošu un cilvēki pārāk prasti? Tas jau nu neies kļūt par traucēkli. Vai mēs kādi uzpūteņi? Vai mēs pārāk smalki? Vairs jau nu ne. Nu mēs esam citādi un krietni retāk vienādi, jo humpalu drēbes ir viss kas cits, tikai ne viens un tas pats, kas visur citur.
Piemēram, jūs vēlaties kreklu, ko pasūtīt nevar un apkārt sastapt arī ne. Aiziet, uz humaplām skrieniet, jo zināms, ka tādi krekli citur nebūs. To termiņš jau sen beidzies un, līdz ar tevi, tam atkal būs lemts – augšāmcelties. Citam varbūt vajag kurpes. Lūdzu! Lielas, mazas, vienšņorainas vai bez šņorēm – unikalitāte it visur. Varbūt ne drēbes, bet kas cits jūs interesē? Arī nevar garām aizšaut. Pērciet galda spēles. Pērciet šahu, kam kauliņš katrs citādāks. Pērciet kārtis, kam skaits būs mistisks. Pērciet filmas, kuras varbūt arī raustās. Pērciet videospēles, kuras par vecu, lai jūsu ierīce tās nolasītu. Bet plauktā gan tām vieta būs, jo par kolekcionāru arī nav tik slikti kļūt.
Iespējams, ka nelaime, kas to kaunu dzen, slēpjas visā vecajā. Vai tas piecdesmit vai arī piecus gadus vecs. Bet gudrais jau zina, ka tieši vecais ir vairāk vērts, nekā vairumā ražots produkts, kas visos skatlogos ārā lec. Taču mūžam vērts un labs paliek atpazīstams zīmols, kas citādi maksā kaudzi naudas, lai to gūtu pirmajā svaigumā. Šai kontekstā senāk gāja vieglāk. Tad, kad lietoto apģērbu veikalos strādāja vecāka gadu gājuma cilvēki, tie nenojauta, kas no zelta grebts un kas no bronzas. Tad nudien bija labi laiki, jo viss, tai skaitā smalkie zīmoli, tika vienā bedrē mesti. Respektīvi – gan labais, gan sliktais bija lēts. Bet nu jau cēlies jaunais vilnis. Humpalās strādā jauni un apķērīgi cilvēki, kas zīmolus atšķir un nekavējoties tiem cenu paceļ krietni pāri citām drēbēm. Labu mantu vairs neklājas tik viegli dabūt. Tomēr sastopams arī otrs tikpat jauns vilnis. Ne vairs humpalās strādājošie, bet gan jaunie apmeklētāji, kas turp dodas naudu rakt. Tā ir ļaužu šķira, kas iepērk atpazīstamus zīmolus un pēc tam paši tos tirgo par dārgākām cenām internetā, vai kur citur. Tāda ir šī jaunā biznesmeņu šķira, kas aizsteidzas pa priekšu parastajam klientam un pie reizes vēl iekasē uz viņa rēķina. Taču cepures nost šiem tālredžiem, kas piekrauj pilnu skapi ar maza bērna drēbēm vai divkārt lielākām biksēm par viņu pašu, paļaujoties uz to, ka kāds jau šīs drēbes nopirks. Turklāt pērk jau arī. Citādi jau nevarētu par šādu šķiru runāt.
„Atvainojiet, vai jums uz vietas ir šuvējs, lai piešūtu šo kreklu manam augumam? Un vai šai aprocē ir rubīns, vai tomēr granāts?” teica pilnīgi neviens, atrazdamies lietoto apģērbu veikalā. Tici nu gan, ka šuvēja tur nav, lai arī nereti kādā drānā iešmaucies ir neliels bojājums. Bet nebēdā viss. Atceries tik, ka mūsdienu cilvēks jau ikkatru atšķirību par pārākumu tur. Tāpēc katrai drēbei, katram defektam un katram ārpus modes esošam elementam ne pārāk grūti atrodas arī sava vieta. Divdesmit pirmais gadsimts tomēr atļauj gandrīz visu, tāpēc atslābsti drusku un izmēģini ko jaunu. Ietaupīsi naudu, saudzēsi vidi un stiprināsi savu unikālo individualitāti, jo tieši tā atspoguļos tevi tādu, kāds tu esi un kāds tu jūties, nevis tādu, kādu tevi padara masu kultūra. Tāpēc atslābsti gan, atslābsti kaut mazliet, jo apģērbs ir izpausmes forma, ne statusa rādītājs.
"Clothing By Iris" by FeatheredTar is licensed under CC BY 2.0.
