Jānis nebija varonis, nekad nebija vēlējies tāds būt. Patiesībā viņam nepatika būt uzmanības centrā. Viņš labprātāk slēpās aiz citu mugurām, lai tikai viņu kāds nepamana. Ja Jānis nepaspēja uz stundas sākumu, viņš drīzāk izvēlējās nokavēt visu stundu, nekā pieklauvēt pie durvīm, atvērt tās, atvainoties un, klasesbiedru skatienu pavadītam, doties cauri visai plašajai telpai uz savu vietu, pēdējā rindā, pie loga.
Jānim nebija draugu. Viņu neviens pat īsti neievēroja. Vienīgi Rūdis, kurš augumā bija krietni pārāks, mēdza pasmieties, pagrūstīt vai pat iekaustīt. Rūdis bija klases labākais sportists, labi noaudzis, izskatīgs. Jānis uz viņa fona izskatījās pēc puišeļa – maza auguma, sīks un kusls. Sports Jānim patika, taču augstu sasniegumu nebija. Jānis sapņoja par futbolista karjeru, bet nelielās pilsētiņas internātskola jau īpašas iespējas nepiedāvāja. Pilsētas skolas komandā viņu nepieņēma.
Jānis bija noguris no savas vientulības, noguris no bezspēcības. Viņš mēdza bēgt no skolas, klaiņot, bet, pateicoties gaišajai galvai, kavētās stundas netraucēja viņam būt labākajam skolēnam klasē. Taču, ko tas līdz, ja nav draugu, īsti nav ģimenes, neviena, kas priecātos par labo liecību.
Kādu dienu Jānis, aizdomājies par savu skumjo likteni, nepamanīja, ka no aizmugures tuvojas Rūdis. Rūdis Jāni pagrūda, un tas nokrita garšļaukus uz grantētā celiņa. Āda sūrstēja. Visapkārt skanēja smiekli. Meiteņu bariņā pavīdēja kāda mīļa seja. Tikai tās dēļ viņš pacieta šo skolu un pārējo. Tikai viņas dēļ, lai redzētu šīs, mazliet skumjās, acis, viņš vēl nebija padarījis sev galu. Jānim acīs saskrēja asaras, sejā iesitās sārtums. Viņš lēni piecēlās un paskatījās uz savu pāridarītāju. Tas stāvēja, galvu atgāzis, smējās, rokas uz krūtīm sakrustojis, un nosauca Jāni gluži nesmukā vārdā. Satraukumā Jānis neatminējās kādā. Jānis trīcēja, viņā jaucās dusmas, bailes, sāpes un nevarība. Viņš tuvojās Rūdim, asaras vairs nevaldīdams, trīcošo ķermeni nepamanīt vairs varēja tikai aklais. Jānis nostājās Rūdim pretim, pārlaida delnu pār saraudāto vaigu un pēkšņi sita ņirdzošajam pāri darītājam pa seju. Sita no visa spēka. Sita pirmo reizi mūžā. Apkārt iestājās kapa klusums, gaisā virmoja šausmas un gaidas, jo visi saprata – Jānim ir beigas.
Taču nekas nenotika. Dīvainā kārtā Rūdis neizskatījās noskaities, viņš izskatījās pamatīgi apstulbis.
Es nezinu, kā tieši beidzās šis starpgadījums, taču zinu, ka pēc tā Jānis un Rūdis kļuva par labākajiem draugiem. Viņi kļuva nešķirami. Ar šo vienu sitienu Jānis bija ieguvis Rūda cieņu. Rūdis bija redzējis bailes Jāņa acīs, bailes, ka viņu pēc tam samals miltos, taču viņš bija tās pārvarējis, saņēmis drosmi un aizstāvējis savu godu.
Puiši pieauga. Abiem bija lieli sapņi. Īpaši Jānim. Viņš joprojām gribēja spēlēt futbolu un sapņoja par iesaukšanu armijā. Vēl mazliet, mazliet, un Jānim paliks astoņpadsmit. Rūdis, pusgadu vecāks būdams, jau bija devies armijā. Jānim tā laime būs pēc pāris dienām.
Vakars. Stacijas tunelis. Kāds paprasīja cigareti. Naža dūriens. Aizejoši soļi. Cilvēku vienaldzība. Viņš noasiņoja uz vēsās grīdas. Dzīvība izdzisa ceļā uz slimnīcu.
Ārsti teikuši, ka viņu varēja glābt. Rūdi nepalaida uz bērēm. Ir pagājuši gandrīz trīsdesmit gadi. Rūdis, jautāts, kurš ir tavs labākais draugs, joprojām nosauc Jāņa vārdu. Un, ja jūs Rūdim jautāsiet, kas ir drosmīga rīcība, viņš noteikti teiks – pārvarēt savas bailes.
