Jānis Holšteins

Ir nevis jāraud par to, kā tev nav, bet jāpriecājas par to, kas tev ir

Intervija Sleja

Intervija ar RISEBA audiovizuālās mediju mākslas fakultātes dekānu, docentu Jāni Holšteinu

Jānis Holšteins

Kāds bijis šis 2 gadu pašizolācijas laiks? Jums pašiem privāti? Ģimenei, draugiem?

Jānis Holšteins: Šo kovidlaiku uztvēru vēl vienu stikliņu savas dzīves kaleidoskopā. Protams, reizēm tas bija arī nežēlīgi ass, jo daudziem gan tuviem, gan tāliem tas bija liktenīgs, bet citādi, tas bija vēl viens manas dzīves laiks blakus Padomju laikam, Atmodas laikam, Atjaunotās Latvijas neatkarības laikam. Tagad tiem blakus ir nostājies tagadējais Krievijas kara laiks.

Kā tas ietekmējis radošo darbu?

J.H.: Tā strādāju ne tikai akadēmiskajā, bet arī audiovizuālajā jomā, kovidlaiks to ietekmēja visai būtiski. Nespējām vien sekot kārtējo pandēmijas ierobežojumu izmaiņām. Vienu dienu tu drīksti filmēt, otrā jau nē, vienu dienu studijā vari aicināt līdz 20 cilvēkiem, nākamajā tikai “2 x 2”.

Tomēr, par spīti visam 2020. gada nogalē pēc Imanta Ziedoņa muzeja iniciatīvas, kopīgi ar režisoru, operatoru Jāni Rēdlihu, RISEBA studentiem un protams pašiem muzeja entuziastiem, izveidojām dokumentālu seriālu astoņās sērijās “Kopā ar Baronu”, kas piedzīvoja pirmizrādi pagājušajā gadā TV 3. Filmēšanas process burtiski “iespraucās” starp pirmo un otro pandēmijas vilni.

Kādas smagas vai vieglas atziņas tas devis?

J.H.: Atziņas ir visai filozofiskas – viss šajā pasaulē ir relatīvs, arī izaicinājumi ko dzīve mums uzliek. Vienu brīdi šķiet, ka tev ir uzkritušas nepārvaramas grūtības, bet jau pēc kāda laika, esi apradis ar jauno horizontu, saprotu, ka var arī tā, tikai jāatrod jauna ikdienas rutīnas formula un pareizais skatupunkts. Ir nevis jāraud par to, kā tev nav, bet jāpriecājas par to, kas tev ir.

Kā ietekmējis darbu ar studentiem?

J.H.: Kovidlaiks, protams, būtiski ietekmēja arī studiju procesus augstskolas RISEBA Audiovizuālās mediju mākslas programmās. Īpaši sarežģīti tas bija tāpēc, ka šajā virzienā studiju programmu saturs lielā mērā ir saistīts ar praktisko studiju darbu. Sākotnēji bija šaubas – nu kā tu studentiem attālināti iemācīsi fotografēt, filmēt, montēt, skaņot un gaismot, taču pakāpeniski pateicoties mūsu mācībspēku atjautībai tomēr atradām ceļus, kā to atrisināt, gandrīz bez zaudējumiem.

Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijas laikā paveikt?  

J.H.: Visveiksmīgāk pandēmijas laiks iemācīja tikt vaļā no liekas birokrātijas un papīru stumdīšanas. Šobrīd jau daudzus, līdz tam garus saskaņošanas ceļus, pateicoties jaunajām digitālajām tehnoloģijām  esam būtiski saīsinājuši. Un arī daba mums saka – paldies par to, ka šādā veidā pasargājam no izciršanas vienu otru koku :).

Ko pandēmija traucēja izdarīt?

J.H.: Visvairāk pandēmija traucēja tieši video filmēšanas procesus, jo bez aktieriem, masu skatiem un publiskām lokācijām ir ļoti grūti īstenot inscenēšanas ieceres. Ne jau velti iepriekšējos divus gadus nācās pagarināt daudzu audiovizuālās jomas studentu noslēgumu darbu veidošanu par vairākiem mēnešiem, gaidot, kad atkal varēs filmēt bez būtiskiem pulcēšanās ierobežojumiem.

Kādas atziņas pandēmijas periods velk sev līdzi?

J.H.: Pandēmijas laiks ir licis mums saprast, ka pasaulē arī turpmāk būs aizvien mazāk stabilitātes un mierīgas rutīnas. Ikkatra diena var visus mūsu ieradumus sariezt par 180 grādiem. Tāpēc ir jākļūst maksimāli elastīgiem un pārmaiņām gataviem.

Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?

J.H.: Laika gaitā sapratām, ka daudzus studiju procesus ne tikai varam pielāgot attālinātām studijām, bet, ka tā ir pat efektīvāk, un ka daļēji šo formulu saglabāsim arī turpmāk.

Ukrainas karš kā pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē jūs privāti?

J.H.: Kara darbību Ukrainā godīgi sakot uztveru visai smagi. Tas šķiet ir visneaptveramākais un neticamākais, kas līdz šim ir noticis 21. gadsimtā. Krievijas impēriskā domāšana, drošiem soļiem nākot no viduslaiku vēstures, braši iesoļo mūsu ikdienā, nerēķinoties ne ar kādiem upuriem un humānisma kanoniem. Jāatzīst, ka vispār neesmu pārāk ārišķīgs, taču kara trešajā dienā izkāru Latvijas valsts karogu pie savas mājas apsoloties, ka to nenoņemšu kamēr vien ukraiņi nebūs uzvarējuši agresoru. Mums ir jāpauž sava valstiskā un patriotiskā nostāja. Sabiedrībai visā civilizētajā pasaulē ir jākļūst vienotai attiecībā pret šo noziegumu, kura dēļ katru dienu iet bojā desmitiem un simtiem cilvēku.

Vai šis karš mūs ietekmēs arī vasarā un rudenī?

J.H.: Droši vien, ka šis karš nebeigsies tika ātri. Tāpēc aicinu visus Latvijas iedzīvotājus, kas vien to var atļauties, nepierast pie kara, kā pieradām pie pandēmijas un ikkatru mēnesi ziedot Ukrainai vai nu kādu naudiņu, vai savu darbu, atbalstot kara bēgļus.

Kā tas ietekmēs darbu?

J.H. : Augstskolā jau ir jūtamas kara radītās sekas. Vairāki Ukrainas studenti, kas mācās RISEBĀ ir palikuši bez mājām un iztikas līdzekļiem. Mūsu uzdevums ir darīt visu, lai šie jaunieši varētu turpināt savas studijas un sasniegt iecerētos mērķus.

Viss augstskolas kolektīvs, neraugoties uz to, ka tajā strādā dažādu nacionalitāšu cilvēki, ir vienots savā atbalstā Ukrainai.

Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?

J.H.: Mums ir jābūt dzīvesgudriem un šajā feiku un propagandas laikā, ir jāprot atšķirt “graudus no pelavām”. Neļausim aizmiglot savus prātus un saglabāsim toleranci un vienotību.

Kas notiks tālāk?

J.H.: Tālāk viss būs labi!

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.