Kāds varētu padomāt, ka es esmu parasts šoferis. Varbūt arī man nav tā izsmalcinātākā āriene, varbūt es nekad neiegūšu „Latvijas lepnuma” balvu par kādu cēlu sasniegumu savā profesijā, bet ticiet man, jūs neatradīsiet otru tik svarīgu profesiju kā taksometra šoferis. Es esmu starp „daudz laimes dzimšanas dienā” un „piedod, ka nokavēju tavu svarīgāko dienu”, starp glaunajām šampanieša glāzēm teātra kafejnīcā un izmirkušu frizūru, starp „piedod” un „es zināju, ka tu atnāksi”. Tieši tāpēc esmu pārliecināts, ka taksometri ir cilvēku vērtību vēstniecības.
Vai esat kādreiz pavērojuši cilvēku, kurš steidzas? Jaunkundzes ar smalkām somiņām, kuru ražotāju es pat nevaru izrunāt, pusmūža draudzenes ar ziediem, kas domāti viņu mīļākajam aktierim, paspūris bundzinieks desmit minūtes pirms koncerta sākuma. Mani pasažieri ir ļoti dažādi, bet visiem ir kas kopīgs – viņi nekad nav vieni. Ar viņiem vienmēr ir Steiga. Steiga ir mana ciešākā sabiedrotā un darba devēja. Ja nebūtu Steigas, man vairs nemaz nebūtu darba, bet jāatzīst, ka tai ir nelaba daba. Steiga vienmēr uzrodas pēdējās divdesmit minūtēs pirms došanās laukā no mājas. Steiga aizmirst aizslēgt ārdurvis, izslēgt gludekļus, izmazgāt kafijas krūzīti. Steiga vienmēr atrod skabargu stenderē, pret kuru uzplēst zeķubikses un baltajam kaķēnam liek pieglausties melnajam mētelim. Steiga nesaudzē ne jaunus, ne vecus, turklāt jaunības Steiga atšķiras no tās, kas pavada pieaugušo.
Cilvēks, kurš iekāpj taksometrā, ļoti labi zina, kāpēc steidzas. Koncerts, opera, teātris, viesu māja, lidosta, dzimšanas diena – katru dienu es redzu, cik svarīgi ir nokļūt laikā. Neieskriet pēdējā minūtē, pievēršot visu uzmanību sev un cīnoties ar domu, vai visi skatās tādēļ, ka esmu ieradies nelaikā, vai arī esmu notašķījis zodu ar zobu pastu. Intonācijā, kādā cilvēki nosauc savu adresi, es dzirdu, cik viņiem svarīgi paspēt izbaudīt teātra foajē svinīgo mieru, nenokavēt dēla uznācienu žetonvakara izrādē un paspēt uz brāļa kāzām. Katru dienu es gūstu apstiprinājumu tam, kas cilvēkiem ir svarīgs. Pat šķietami vieglprātīgie studenti, kuri pēc nakts uzdzīves sastumjas aizmugurējā sēdeklī, ļoti labi zina, kādēļ viņi negrib nokavēt lekcijas. Vienaldzīgi cilvēki vispār nebrauc ar taksometru. Cieņa pret citu jūtām, laiku, darbu, mīlestība, nožēla, sajūsma, gandarījums – šīs ir tikai dažas emocijas, kuras es katru dienu izšķiru starp neskaitāmiem smaržu un matu lakas aromātiem. Tās ir emocijas, kuru dēļ es katru rītu ceļos un sildu savu opelīti, lai dotos ceļā.
Varbūt tomēr reiz es pieteikšos „Latvijas lepnuma” balvai. Tajā dienā es rūpīgi sapucēšos, ieziedīšu matus ar jaunāko matu želeju, sasiešu vissmalkāko kaklasaites mezglu. Divdesmit minūtes pirms iziešanas laukā pa durvīm sagaidīšu Steigu un mēs kopīgi dosimies ārā, kur ceļmalā pa atvērtu logu draudzīga balss mums uzsauks: „Jūs izsaucāt taksometru?”
