Eseja, iedvesmojoties no tekstiem Jura Alunāna kopotajos rakstos

Ļaudis, kas nekad nav strādājuši klientu apkalpošanas sfērā, šo neapjautīs. Viņi nezina kāda ir tējas naudas nozīme. Par to esmu pārliecinājusies četrus gadus strādājot kafejnīcā par viesmīli. Cilvēks pat neapjauš, ka pat pāris centi, kas novietoti pie tukšiem traukiem, savu sēdvietu pametot, viesmīli var motivēt darboties aktīvāk, laipnāk, ātrāk. Tas ir novērtējums, uzslava un aplausi.

„Latvietis vidējais“ ir gatavs mest visu pie malas, doties Eiropā. Lai tur uzvestos pieklājīgi. Var arī doties tālāk uz kādu silto zemi, un bez vaicāšanas atstāt obligāti noteiktos 10 procentus no maksātās summas uz galda, pēc maltītes. Viņš zina, ka Eiropā tā tas ir pieņemts. Ja vajadzēs, tad viņš „tējai“ atstās divtik daudz. Jo latvietis būs Eiropā un vēlēsies atstāt par sevi labu iespaidu. Tā ir pieņemts.

Pie mums tā nenotiek. Kā „latviete vidējā“ strādāju viesmīlības nozarē. Te Liepājā „tējai“ sanāk maz. Ļoti maz. Cilvēks ienāks kafejnīcā un sāks ar skaļu izdarīšanos. Vispirms kardināli mainīs ēdienkarti, izbrāķēs bārmenes ieteikumus, čakarēs apkalpojošā personāla smadzenes, līdz būs guvis baudu no sev precīzi pielāgota ēdiena šķīvī. Baudot augstākās klases apkalpošanas servisu. Viņš pat nepamanīs cik reižu personāls būs skrējis turp un šurp viņa kaprīžu dēl. Tādos gadījumos iznāk, ka viena galdiņa apkalpošana ir kā banketa serviss. Domāju, ka nav pat jākomentē kas beigās notika. Kašķīgais klients pie kases pacietīgi gaidīja savu piecu centu atlikumu un, paceļoties no galdiņa, personālam pat nepateicās par darbu.

Ja kāds šajā rakstā nespēj atrast sakarības ar savu ikdienas uzvedību, tad aprakstīšu tās pati. Kopā ar kolektīvu pusdienojot Rīgas lielajā Lido ēdnīcā, uzdrīkstējos nolikt tur simbolisku eiro. Pēc maltītes. Pie šķīvja uz galda. Apzinoties, ka pie sudraba monētas tiks nevis pavārs vai kases cilvēks, bet jaunietis, kurš tikai vasarā savu laiku pavada šajā servisa darbā. Savācot Rīgas cilvēku netīros šķīvjus. Brīdī, kad monētu novietoju uz galda, blakus sēdošie sāka uz mani raudzīties šķībi. Vai tiešām tā vajag darīt? Domāju, ka vajag. Gribēju redzēt mirdzumu acīs tai meitenei vai puisim, kurš pēc monētas pacelšanas jutās novērtēts. Domāju, ka šāda rīcība vairo labas sajūtas cilvēkos. Pateicības novērtējuma sajūtas.

„Desmit procenti! Ja ļoti patika – divdesmit! Tā ir pieņemts Eiropā. Bet mēs, latvieši, jau neesam Eiropā.“ Ik dienu šie vārdi no tēta mutes izskan. Un tāpēc mums, latviešiem, jāizkaļ ceļš uz Eiropu. Vairosim labu.

"Money" by free pictures of money is licensed under CC BY-ND 2.0