Pirmajā rakstā par Katalonijas krīzes kontekstu stāstīju par vissenākajiem zināmajiem notikumiem šodienas Katalonijas teritorijā un par to, kā teritorijas ap Barselonu pārvaldīšanu franku karalis Kārlis Plikgalvis nodeva kataloniešu grāfam Valfrīdam Matainajam, kuram izdevās pamazām atbrīvoties no pakļautības Karolingiem un radīt priekšnoteikumus Katalonijas valstiskumam.((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/01/08/katalonijas-krizes-konteksts/))
Tātad 9. gs. beigās Barselonas grāfi izmantoja iespēju kļūt neatkarīgiem un laika posmā starp 875. un 895. gadu Valfrīda Matainā vadībā apvienoja vairākas nelielas grāfistes, kuras tika pārvaldītas no Barselonas. To vairums vēsturnieku uzskata par Katalonijas izveidošanās laiku.
Barselonas grāfu neatkarība no Karolingiem de facto izveidojās divu gadu laikā no 986. līdz 988. gadam, kad, pēc arābu uzbrukuma Barselonai, franki nesniedza tai nekādu palīdzību un Barselonas grāfs Bureļs II neatkarīgi no frankiem nodrošināja savas zemes aizstāvību pret mauriem.
Nozīmīgs kultūras un zinātnes centrs
Kā jau iepriekšējā rakstā minēts, Katalonijai bija sava veida bufera zonas funkcija, kura atdalīja frankus no mauru pārvaldītajām teritorijām. Tomēr šim ģeopolitiskajam stāvoklim bija arī lielas priekšrocības. Šobrīd mums ir grūti to iedomāties, bet tajos laikos kristīgā pasaule vairākās jomās atpalika no arābu pasaules un tām zināšanām, kuras bija pieejamas arābu sabiedrībai. Mijiedarbība ar kaimiņos esošajiem mauriem nodrošināja kataloņiem izcilu lomu izglītības jomā kristīgajā pasaulē.
10. gs. tieši Katalonija bija viena no nedaudzajām vietām kristīgajā pasaulē, kur bija iespējams apgūt matemātikas un astronomijas zināšanas. Vairāki klosteri, kā Ripoļas, kuru dibināja Valfrīds Matainais, izveidojās par augsta līmeņa kultūras centriem, kuros tika tulkoti daudzi arābu teksti. Caur tiem kristīgā pasaule iepazinās ar arābiem pieejamajām zināšanām. Ripoļas klosteris bija pazīstams tālu aiz Katalonijas robežām, jo tā bibliotēkā bija atrodama ne tikai teoloģiskā literatūra, bet antīko autoru, kā arī arābu un jūdu kultūras vērtības. Klosterī glabājās manuskripti ar rakstiem par gramatiku un ģeogrāfiju.
Tieši Katalonijā 11. gs. aizsākās izcilā Dienvidrietumeiropas romānikas mākslas vēsture. Katalonijas nacionālās mākslas muzejs vēl šodien glabā vienu no izcilākajām romānikas mākslas kolekcijām Eiropā, kuru mani katalāņu draugi silti ieteica aplūkot. Man jau šķita, ka muzejs būs interesants, tomēr tā krājumi pārspēja visas cerības – tā ir patiešām izcila kolekcija. Muzejā pavadīju visu dienu un aizgāju projām tikai tāpēc, ka apsargs jau raidīja nepārprotamus signālus. Par katalāņu mākslu stāstīšu atsevišķā rakstā, šeit ievietošu tikai dažus Katalonijas nacionālā mākslas muzeja eksponātu attēlus no romānikas laikmeta mākslas darbiem.
Ja gadās nokļūt Barselonā, tad varu sirsnīgi ieteikt apmeklēt šo muzeju. Man tieši romānikas nodaļa lika aizdomāties par to, kādus secinājumus varam vēl šodien izdarīt no tiem laikiem, par kuriem stāsta šī bagātīgā krātuve. Mūsu mūža pieredze rāda, ka pamatā tehniskā attīstītība, zināšanas un progress vispār nāk no Rietumiem – ASV, Rietumeiropa. Rietumi – tie ir simbols pārticībai, labklājībai, draudzīgai un atvērtai sabiedrībai, kā arī tehniskajam progresam.
Izradās, ka tā nav bijis vienmēr. Izrādās, teritorijas, kuras savā jaunībā un vēl tagad uzskatu par progresa iemiesojumu – tā pati Vācija, Francija, Lielbritānija vai Zviedrija – pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem ir bijušas mazattīstītas, baznīcas māņu un ierobežojumu pārņemtas zemes. Arābiem bija zināšanas matemātikā, astronomijā, ģeogrāfijā un, bagātinoties no mauru kultūras un zināšanām, kataloniešiem izdevās kļūt par Vidusjūras lielvaru un ieņemt nozīmīgu vietu Eiropā.
Ar laiku eiropieši pārņēma arābu zināšanas, veica jaunatklājumus, līdz paši kļuva par pasaules attīstītāko daļu. Mūsu labklājības pamatā ir zināšanas. Vai tā būs vienmēr? Vēroju senās, bagātīgās vēstures lieciniekus un domāju par mauriem, kuru kultūra ir devusi izšķirošo grūdienu Katalonijas un visas Eiropas uzplaukumam. Kur tagad ir arābi? Kā tas notika, ka viņi savas pozīcijas nespēja noturēt? Vai mēs spēsim noturēt savējās? Šad un tad gadās lasīt par jomām, kurās mēs, rietumnieki, vairs neesam līderi. Piemēram, elektroautomobiļu akumulatori – no katriem 10 pārdotajiem akumulatoriem 9 ir izgatavoti Āzijā.
Ja vēro politisko attīstību Rietumu demokrātijās, tad paliek neomulīgi – vēlētāji zināšanas un profesionālismu vairs neuzskata par kaut ko nozīmīgu. Pietiek, ja cilvēks skaļi gāna esošo valdību un sola pēc principa: „Kā var nesolīt?!”. Mēs neizvērtējam, vai solīto vispār ir iespējams izpildīt un ja jā, tad par kādu cenu un uz kā rēķina. Daudzi sajūsminās par Orbana un Trampa politiku, nepadomājot, ka tā ir vērsta uz mūsu labklājības pamata iznīcināšanu, uz zināšanu nonivelēšanu un profesionalitātes nenovērtēšanu. Īsti Ļeņina mantinieki. Ļeņins arī apgalvoja, ka katra mājsaimniece var vadīt valsti. Mēs tuvojamies šim līmenim, kad atbildīgās jomās un posteņos sēdēs pilnīgi nejēgas. Cena par muļķības slavinājumu būs augsta.
Šobrīd gan mēs vēl esam pie temata par Katalonijas uzplaukumu, par viņu labklājības norietu runa būs tālākajos rakstos.
Maksājumi par aizsardzību
Atgriežoties pie Katalonijas grāfiem, ir jāpiemin viens no galvenajiem iemesliem, kas ļāva viņiem 11. gs. sasniegt atzīstamu labklājību. Runa ir par pilsoņu karu arābu pārvaldītajās teritorijās Ibērijas pussalā un Baleāru salās 11. gs. sākumā. Pilsoņu kara rezultātā Kordovas kalifāta teritorija sadalījās nelielās karalistēs, t. s. Taifās. Taifas bija ekonomiski un kulturāli attīstītas teritorijas, bet viņām nebija spējas militāri aizstāvēt sevi. Tāpēc viņas par dārgu cenu pirka šo aizsardzību no spēcīgākiem kaimiņiem. Piemēram, Dénia taifa, kura aptvēra Valensiju un vēlāk arī Baleāru salas, šādu aizsardzību pret ievērojamiem maksājumiem kopš 1018. gadam saņēma no Barselonas grāfiem.
Regulārie maksājumi ļāva Katalonijai kļūt par nozīmīgāko spēku visā Vidusjūras baseinā. Grāfs Ramons Bureļs pat sāka izdot savu naudu. Attīstījās kuģu būvniecība un jūras tirdzniecība, kā rezultātā pilsētās izveidojās plašs pilsoniskais slānis, kurš nodarbojās ar tirdzniecību. Tieši tirgotāji bija nozīmīgs kataloniešu sabiedrības spēks vidējajos un vēlīnajos Viduslaikos. Jau kopš 1027. gada Katalonijā notika t. s. „Miera un pamiera” sapulces (Pau i Treva), kuras vēsturnieki uzskata par kataloniešu un vienlaicīgi arī Eiropas parlamentārisma aizsākumu. Pateicoties šīm sapulcēm dižciltīgajiem Katalonijā bija daudz vairāk jārēķinās ar pārējām sabiedrības grupām nekā citās Eiropas zemēs tajā laikā. Jau 11. gs. beigās tika uzrakstītas pirmās kataloniešu likumu grāmatas „Usatges (paradumi) de Barcelona” daļas.
Barselonas grāfu laulību politika
Tajos laikos ietekmes zonas palielināšanu valdnieki bieži panāca ar izveicīgu apprecēšanos. Arī Barselonas grāfi 12. gs. sākumā tieši laulību rezultātā palielināja savu ietekmes zonu. 1112. gadā Ramons Berengē III apprecēja Provansas vienīgo mantinieci un saņēma pilnas tiesības uz šo lielo teritoriju viņpus Pirenejiem – visu Provansu un Monpeljēru.
Īsi pēc laulībām Berengē III devās iekarot Maljorkas salu. Pēc septiņu mēnešu aplenkuma viņam izdevās pārņemt Maljorku savā varā, tomēr drīz vien Berengē nācās savu karaspēku no salas aizvest, jo tika apdraudētas viņa teritorijas robežas Katalonijā. (Tikai 13. gs. kataloniešiem Jēkaba (Jaume) I vadībā izdodas iekarot Baleāru salas.)
Tomēr Berengē III karagājiens uz Maljorku ir iegājis vēsturē, jo tā sakarā pirmo reizi vēsturiskie rakstiskie avoti piemin Kataloniju un katalāņus kā apzīmējumu kulturālai, etniskai un politiskai vienībai. Līdz tam šīs teritorijas apzīmējumam lietoja Barselonas vārdu. Tātad kopš šī brīža vēsturnieki runā par Kataloniju, par kuras tālāko attīstību un paplašināšanos runāsim nākamajā rakstā. ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/02/03/katalonijas-krizes-konteksts-katalonija-klust-karaliste/))
