Dzīvoja reiz princis vārdā Kursis. Viņa apkaimē dzīvoja trīs bagātas un lepnas meičas. Katrai no tām piederēja pa pilsētai – Liepāja, Grobiņa un Ventspils. Kursis izsludināja līgavas meklēšanas konkursu. Uzvarēs tā, kurai vērtīgāks pūrs. Tā trīs ietekmīgākās apkaimes meitenes – Liepāja, Grobiņa un Ventspils, sāka savu sīvo cīņu par prinča Kurša sirdi. Jāteic, ka Kursis bija izvēlīgs, taču meitenes pūru viņš gan nevērtēja pēc mantiskā novērtējuma, bet vairāk – pēc tā, cik labi potenciālās princeses spēs savu vietu prezentēt. Viņš uzskatīja, ka vislabākā būs tā sieva, kas spēj mīlēt un cienīt savas senču saknes un tradīcijas. Viņš nolēma, ka aizbrauks pie katras no kandidātēm un izbaudīs vienu dienu viņu mantotajās pilsētās.
Pirmā, kā senākās pilsētas īpašniece, bija Ventspils. Viņa lepojās ar flīzētajām ielām, krāsainām govīm, akvaparku, milzīgu parku, koncertzāli, ostu un skaisti iekoptām puķu dobēm. Viņa pastāstīja princim, ka sākotnēji tā saukta par Saagaru, pēc tam par Vindu un tikai vēlāk to vecāki pārsaukuši par Ventspili. Vēl viņa stāstīja par senajām Hanzas savienības saknēm, par ķēniņu Lamekinu, hercogu Jēkabu un kuģubūves centru. Par mēra epidēmiju, kas iznīcinājis lielu daļu viņas pilsētas, nozīmīgo dzelzceļa līniju, tranzīta ceļu un naftas produktu eksportu. Ko tur liegties – Ventspils bija bagātākā no jaunavām.
Kursis ieinteresējās par Ventspili, visvairāk viņu simpatizēja tas, ka viņas pilsētā pa ielām pārvietojas lielas, krāsainas govis! Ko tādu princis nebija redzējis, pat apceļojot daudzas pasaules zemes. Viņam patika meitenes aizrautība, ar kādu viņa stāstīja par govīm. Taču kaut kā pietrūka – viss bija pārāk pareizs, sterils un uzpušķots. Viņš drīz vien aizbrauca arī uz Grobiņas pārvaldniecību.
Grobiņa sagaidīja princi ar ziedu stādiem, zirgu pajūgiem un vikingiem, kuri piepeldēja ar laivām pilsdrupas krastos. Tas ļoti iespaidoja Kursi – Grobiņa, lai arī ar pavisam sīciņu mantoto teritoriju, likās azartiskāka un jautrāka. Arī Grobiņas dzimtas vēsture bija ļoti sena. Viņas saknes šeit jau ir kopš 13. gadsimta. Meitene stāstīja par kuršu un vikingu kaujām, demonstrēja šķēpu mešanu, rādīja jauno bērnu laukumu, pastaigu taku gar Ālandes upi un senās pilsdrupas, ko viņa uzskatīja par lielu dārgumu. Kursis pie sevis gan nedaudz pasmaidīja, jo viņš nejūsmoja par māju bez sienām un jumta. “Nekas. Ja apņemšu Grobiņu par savu sievu, likšu salabot pili,” padomāja pie sevis jaunais vīrietis.
Kursim Grobiņas šķelmīgums un azartiskums tā iepatikās, ka nemaz pie Liepājas ciemos braukt negribēja, taču solīts ir solīts. Vīrs un vārds. Viņš atvadījās no Grobiņas un aizbrauca tālāk. Nonācis Liepājas valstībā, princis nedaudz apjuka – mājas nodrupušas, visapkārt puspamestas rūpnīcas, taču, braucot dziļāk pilsētā, skati mainījās – tajā bija arī sakoptas, lielas un mazas mājas, parki, sporta manēžas, cilvēki, veikali, tirgus, koncertzāle, teātris un citi labumi. Tā kā viņš bija atbraucis ātrāk par norunāto laiku, viņš nolēma vēl izstaigāt kādu apli pa Liepājas pilsētas ielām. Vietām tās bija šķības, izdangātas, bedrainas, vietām – klātas ar vecu bruģi. Pie kāda no šķībajiem nameļiem princis sastapa Liepāju. Viņai mati bija vējā izplūkāti, tomēr izskatījās lepnākā no visām trim apkaimes meičām. Stalti stāvēja un gaidīja, kad princis pienāks pats klāt. Jāatzīst, ka tas princim ļoti patika. Viņam šķita, ka meitene ir spītīga, neatkarīga un ļoti drosmīga.
Liepāja izvadāja princi pa Liepājas ielām ar tramvaju, kas ir senākais visā Baltijas pavalstī, vēlāk, pastaigājoties, viņa aizveda princi uz koncertdārzu, Parka Paviljonu, Gulbīšu dīķi, Slavas aleju un, protams, jūru. Princis iemīlēja pludmales baltās smiltis, saspraustās plastmasas palmas un traki nekaunīgās kaijas. Viņi klīda pa vecpilsētas šaurajām, brīžiem neizbrienamajām ieliņām. Liepāja tam stāstīja par zvejniekiem, kas šeit dzīvo, nāsīs viņiem sitās zivju smaka, krastā mētājās zvejas tīkli un siļķu kastes. Ceļš aizveda viņus pāri izgriežamajam tiltam uz Karostu. Noiets jau bija krietns gabaliņš, taču nogurumu princis nejuta. Viņš klausījās jaunavas stāstos par Tosmari, Karostu, Jaunliepāju un stūrgalvīgajiem ļautiņiem, kas šeit dzīvo. Ar katru zilbi viņš Liepāju iemīlēja aizvien vairāk, tomēr, nevēlēdamies nevienu no meitenēm aizvainot, viņš nolēma apprecēt visas trīs, jo katrai bija sava daile un savs šarms.
Kad princis vēlas laiku pavadīt ar glanci, viņš dodas ciemos pie Ventspils, kad vēlas izdauzīties vikingu nometnēs, izšaudīties ar lokiem un izbraukt ar vikingu laivām, viņš dodas pie drosmīgās Grobiņas, bet mirkļos, kad princis vēlas nedomāt ne par ko, gulēt baltajās smiltīs, kārtīgi izstaigāties un smelties iedvesmas, viņš dodas pie savas Liepājas. Kā dzimtas uzvārdu visas meitenes pieņēma – Kurzeme. Tagad pār skaisto valstību valda Kursis un viņa trīs daiļavas.
Meitenes gan savā starpā konkurē un īpašās draudzības jūtās nepeldas, tomēr apzinās, ka viņas vienmēr būs svarīgākais trīsstūris prinča Kurša dzīvē.
`TOMS` BALCUS fotogrāfija “Liepāja” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
