Komentārs par grants ielām un jaunceltnēm Liepājā
Pavasarī izrādīju no Vācijas atbraukušajai māsai savu tik tikko uzcelto koka namiņu, kad uz galda uzliktās glāzes sāka trīcēt, bet otrā stāvā esošais skapis drebot šķērsot istabu, visam kopā izdodot biedējošas skaņas. “Vai tas ir vilciens? Nemanīju ārpusē sliedes!” viņa man jautāja ar izbrīnā ieplestām acīm. “Nē, tas ir tikai greiders, kurš izlīdzina granti,” es lietišķi skumīgā balsī atbildēju. Lieki piebilst, ka dzīvoju Latvijas trešās lielākās pilsētas centrā.
Liepājas ielu kopējais garums ir tuvu 300 tūkstošiem kilometru. Ielas Liepājā ir gan īsas un garas, gan platas un šauras, kā arī tām ir dažāda veida segums – asfalts, bruģis, grants un vienkārši zeme, kas līdzi gadalaikiem maina agregātstāvokli. Kopā Liepājā ir aptuveni 40 km grants seguma ielu un skumji ir tas, ka daudzas no šīm ielām joprojām atrodas centrā vai tā tuvumā.
Rudenī, kad mana iela gatavojas lietus sezonai, nākas samierināties ar necaurbrienamām dubļu peļķēm. Varu atmiņās pārcilāt vasaras svelmīgās putekļu vētras, kas regulāri lika apšaubīt manu logu mazgāšanas lietderību. Dažreiz skatos uz savu mašīnām piebāzto ielu un tad domāju: “Jā, tik tiešām dzīvoju pilsētas centrā, tik daudz auto un kādam iebraucējam pašvaldības policija atkal izraksta soda kvīti par stāvēšanu pretī vārtiem.” Bet, ak vai, tā grants. Pavasarī starp mašīnām izplūkātajās velēnās ziedošās pienenes tomēr liek domāt vairāk par dzīvi mazpilsētas nomalē nevis Kurzemes metropoles centrā.
Gandrīz katru gadu, kad tiek domāts par pilsētas nākamā gada budžetu, mani līdzcietēji – grantēto ielu māju iedzīvotāji un īpašnieki, aktualizē neasfaltēto ielu jautājumu. Diemžēl katru gadu atbildes ir diezgan līdzīgas, atbildot nevis pēc būtības, proti, kad konkrētās ielas tiks asfaltētas, bet gan aplinkus – bedres greiderējam un segumu apstrādājam ar pretputēšanas līdzekli. Kā jau katru gadu arī 2020. gadā asfaltējamo ielu saraksts ir gaužām īss un arī pašas ielas, jeb lielākoties tie vien ir ielu posmi, ir īsi. Naudas neesot.
Skatos logā un paralēli lasu ziņas – pabeigta un nodota ekspluatācijā jaunā Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas piebūve Alejas ielā, kuras izmaksas bija 4,5 miljoni. Pagājušo gadu uzcēla tenisa halli par 7,5 miljoniem eiro, aizpagājušo gadu – Vieglatlētikas manēžu par 7 miljoniem, vēl pirms tam rekonstruēja lidostu par 9 miljoniem eiro, visbeidzot gadsimta projekts – Lielais Dzintars, kas izmaksāja gandrīz 40 miljonus eiro.
Mazliet pārņem netaisnīguma sajūta, jo ielas izmanto visi, bet šīs jaunceltnes un lidostu – vien maza daļa liepājnieku. Neesmu nedz pret kultūru, nedz sportu, tomēr šādas pompozas celtnes uz Liepājas dubļaino ielu fona ir necieņa pret Liepājas pamatiedzīvotāju. Neaizmirsīsim, ka lielāko daļu no pilsētas budžeta veido tieši iedzīvotāju ienākuma un nekustamā īpašuma nodoklis. Būtu tikai taisnīgi, ja par šo naudu vispirms tiktu sakārtota liepājnieku ikdienā izmantotā infrastruktūra.
Brīžiem rodas sajūta, ka pilsētas vadībai ir svarīgi nevis liepājnieki, bet tie, kas brauc Liepāju skatīties. Tad var parādīt šīs grandiozās celtnes un sitot sev uz pleca, palielīties par to kā pilsēta attīstās. Neviens taču nevarēs palielīties ar mazu, necilu noasfaltētu centra ieliņu. Diemžēl.
Slaukot putekļus no palodzēm, mazliet savtīgi tomēr ceru, ka varbūt tagad kādu laiku lielajiem projektiem naudas nebūs, bet tā vietā atradīsies nauda mazajiem un varbūt mana ieliņa nu kļūs no lauku meitenes par pilsētnieci. Tik skat, mazas putniņš otrpus logam čivina par apdalītajiem futbolistiem, kas, tā pat kā es, cer uz taisnīgumu. Ar futbolistiem konkkurēt būs grūti. Tāpēc laikam nāksies ļaut greideram manas cerības aprakt grantī, tā vietā pierodot un iemīlot pilsētas centram tik savādo lauku ainavu.
