Atzīmējot Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) simtgadi, Arsenālā bija iekārtota ekspozīcija, kurā bija iespējams apskatīt 40 studentu un absolventu darbus. Uz Rīgu to apskatīt devās apskatīt arī šīs recenzijas autors un grupa mākslas entuziastu no Liepājas. Tagad, kad „Academia“ jau slēgta, var padomāt par emocionālajiem impulsiem, kurus mākslas darbs piedāvā vai nepiedāvā.
Nulla dies sine linea – Ne dienas bez līnijas!
Ko tas mums dod?
Apmeklēt Latvijas Mākslas akadēmijas izstādi mērķtiecīgi izvairījos. Pārāk labi pazīstama iekšējā virtuve – sākot ar nespēju konkretizēt izstādes konceptu no pasniedzēju puses, līdz pabučošanās performancēm un vispārējai darbu kvalitātei. To pēdējo četru gadu laikā jutos uzsūcis gana daudz, lai jau atkal (līdzīgi pēc RDMV diploma saņemšanas) dzīvē justu vēlmi izvairīties no laikmetīgās mākslas un tās pārstāvjiem. Iespējams šādu nostāju pastiprināja, kaut kur dziļi iekšā noslēpies bērns, kurš jutās apdalīts, nespēdams piedalīties izstādē, kas paslīd gar degunu, tikai tāpēc, ka nav uzsāktas studijas mākslas akadēmijas maģistrantūrā. Katrā ziņā, dzīve pierāda savu visvarenību, liktenis apstiprina determinismu kā rezultātā uz izstādi, burtiski, tiku aizvests! Zīmīgi, ka biju vienā lielā kompānijā ar vislabākajiem mākslas kritiķiem uz pasaules. Bērniem. Ne ciniskiem lielpilsētniekiem, bet dažāda vecuma pamatskolniekiem, kuri paši vismaz trīs reizes nedēļā ievingrina roku zīmēšanā, veidošanā un prātus kādā konkrētāka novirziena priekšmetā Liepājas Bērnu mākslasskolā.
Pēc, vairāk nekā trīs stundu ilgā, brauciena, jaunatne bija gana nogatavojusies piedzīvot izstādi, tā rezultātā gides centieni izstāstīt par tās saturu vainagojās regulāriem “kušš” un zīmīgiem skatieniem uz Arkādiju vai kādu citu delveri, kurš vēlējās pats izlemt, kas milzīgajās telpās ir ievērības cienīgs.
Iesākumā, pie reizes, arī devāmies aplūkot Andra Freiberga Pēdējo (?) izstādi par operas “Iemūrētie” scenogrāfiju. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, ilgi pārdomāts konceptuālisms nevienu neieinteresēja. Dekorācija – baltās kāpnes, kas simbolizē visu ap un par Nacionālo Bibliotēku kā arī papildina izstādes scenogrāfisko konceptu, labākajā gadījumā tika izmantotas atbilstoši savai pirmatnējai funkcijai.
Nākamā telpā apskatāmais makets burtiski no/izba(ā)lēja video projekcijas priekšā, kur ar pusminūtes nobīdi redzama iepriekšējā telpa ar izstādītajām kāpnēm. Lielākā daļa apmeklētāju metās atpakaļ pirmajā telpā pie kameras, lai sevi pēcāk aplūkotu lielajā projekcijā. Tādā ziņā pasniedzēja A. Freiberga atziņa, ka konceptam jābūt izprotamam pat bērnam un jāieinteresē jebkurš skatītājs, caur projekciju un maketu (daži to rezignēti nofotografēja) piepildās.
Pēc pirmās “garlaicīgās ” ekskursijas bija pienācis laiks pārgalvīgi šauties lejā pa stāvajām kāpnēm uz studentu izstādi. Gides ekskursiju papildināja ar vēl mazāk dzirdamu komentāru, kas noslēdzās ar vārdiem “… ja kaut kas vairāk ieinteresēs, es pienākšu un izskaidrošu.”, kritiķi metās Arsenāla lielajā zālē aplūkot “svaigu gaļu”. Pirmais, kas raisīja vētrainas emocijas teju visos skatītājos, bija safotografētie un palielinātie dažādu autoru plikņi, kuri aplūko gan “body shaming” problēmu, gan funkcionē kā rotu reklāma. Zēniem ļoti nepatika, meitenes ar dzelžainām sejām darbus ignorēja. Tā rezultātā neviens autors netika piefiksēts, darbi runāja paši par sevi.
Nereti, sastapuši kādu izteikti abstraktu darbu, bērni ieminējās, ka “protot tāpat”, “varētu labāk”. Jāatzīst, ka daļa eksponātu ir visai mulsinoši un šķietami sastāv no pavasara talkas pārpalikumiem, tomēr tas ir maldinoši – darbos ieguldītā ideja, katram, kurš nav gana apgarots ir gari un plaši izklāstīta, kaut kur, nekonkrētā vietā novietotā aprakstā.
Daži objekti, kā lielie spilveni cilvēku formās ar dažādām apdrukām saņem cinisku komentāru – “vai tā vispār ir māksla”?!
– “Jā, Arkādij, ir gan.”
– “Kāpēc?”
– “Izlasi vai paklausies ko gide stāsta.”
– ‘’Es tāpat neko nesaprotu! Tikai kaut kādas saplēstas lietas, tur nav nekā smuka.’’
Neapstrīdami mākslas darbs, kurš ik pēc pārdesmit minūtēm novibrē stikla glāzi no podesta, tai sašķīstot lauskās, vai arī saķēpātas sienas, saplēsti keramikas darbi un rāmīši ar piedauzīgām bildēm, šķiet neloģiski uzlūkot kā skaistus. Iespējams šādu mākslu attaisnot, ņemot vērā, ka ne viss skaistais ir māksla un ergo, ne visai mākslai jābūt skaistai. Reizēm, nepieciešams tieši pretējais efekts, lai norādītu uz laikmeta zīmīgākajām tendencēm. Tās it nemaz nav skaistas un nereti saistās ar līdzekļu un dabas resursu izšķērdību.
– “Priekš kam gan tādu apgriezto domāšanu? Vai nevar tad atrādīt izteikti estētiskas, pievilcīgas domas to tīrākajā formā vai atļauties neglītumu parādīt nekautrīgi?”
Abām versijām ir savi piedāvājumi – gleznas, kurās teju mehāniski uztriepts tikai autora vārds, uzvārds un izmantotie materiāli. Tas ļoti tīri norāda uz domu, ka nereti, mākslinieka vārds ir svarīgāks par faktiskām iemaņām. Turpretim, rotaļu lelles no pagājušā gadsimta atlietas svinā, pēc savas būtības ir atbaidošas un šo efektu rada godam, turpinot izkopt šausmu takas latviešu mākslā.
– “Bet, skolotāj, daži darbi ir tikai kaut kādas random lietas!”
– “Jā, lielākā daļa mākslas darbu ir tikai lietas. Tādas, kas iepriekš bijušas domas, bet darbojas kā trīsdimensionālas ilustrācijas vienas A4 lapas garam idejas izklāstam, no kura iespējams aptvert, ka dažādās detaļas no mēbelēm, kas sakombinētas kāršu namiņa stabilitātes cienīgā stutnī ir visai asa patērētājsabiedrības un skandināvu dizaina, jeb tirgojamās mākslas estētikai, kas māksliniekaprāt, atņem iespēju cilvēkam domāt produktīvi.
Dažas citas lietas ir zeme, izkaltušas saknes un lopu galvaskausi. Šāda estētika, līdzīgi darbam, kurā vairākkārt pārkrāsota telpa ar visām mīkstajām mēbelēm, pauž izteikti stipru vizuālo valodu, ko skatītājs uztver intuitīvi. No purva izvilktie artefakti, sakārtoti kādā okultiskā rakstā, atsauc atmiņā personīgu pieredzi garās sēņotāju pastaigās pa Baložu nosusināto purvu, kur saknes kā genocīda upuri, saulē izkaltuši sasviesti milzu kaudzēs. Vairākkārt pārkrāsotā telpa piespiež aizdomāties par visām reizēm, kad nācies pārvākties un ieguldīties jaunajā dzīvojamā vietā, cenšoties nosegt iznīcības un laika atstātos nospiedumus ar biezu kārtu alkīdu emaljas.”
“Tad jau es pats varu izdomāt, kas ir tie mākslas darbi?!”
“Tieši tā!”
Iespējams jaunos māksliniekus kritizēt nespējā radīt/ierādīt jaunus virzienus, dvesmas, kas uz pasaules fona izceltos kā neaptverami oriģinālas. Centieni ar seksualitāti, šausmām vai kritiku pārsteigt vai provocēt skatītāju, maigi izsakoties, ir veci joki. Tomēr, visi šie studenti turpina mālēt gleznas. Daži arī savas gleznas izlikuši izstādē, kaut arī šī tehnika tikusi izmantota kopš aizvēsturiskiem laikiem. Tāpat nesaprotamie sarežģītie mākslas darbi atspoguļo sabiedrību, kura par spīti šīm novecojušajām metodēm un vairākkārt izskanējušajiem vārdiem nesaprot, vai nevēlas izprast šādu darbu nozīmi.
Par laimi, aizvien vairāk bērnu, jau no mazām dienām, tiek mācīti aptvert un uzlūkot pasauli apcerīgāk, par vecāka gada gājuma cilvēkiem, no kuriem lielai daļai, mūsu platuma grādos, nav bijusi iespēja un laiks pievērst uzmanību smalkumiem, kas pirmajā acu uzmetienā ir vien atkritumi. Še ņemšu talkā Anšlavu Eglīti. Viņa strīds ar Arnīš’ māti par sporta stadiona būvniecību ir precīza analoģija. Padsmitgadnieks atļaujas vecajai kundzei izteikt kritiku – sak’, ja savulaik būtu ar atlētiku aizrāvusies, tagad nebūtu tik līka! Uz ko vecā moderiene atbild, ka pēc visiem lauku darbiem jau tā no pārguruma acis spiedās ārā! Kāds vēl sports?!
Tāpat, skatītājs, kurš jau ikdienā saņem lērumu informācijas, no kuras liela daļa it nemaz nav patīkamas vēstis, savā brīvajā laikā, apmeklējot jauno, cerīgo mākslinieku izstādes, vēlētos redzēt liegas ainavas, tumīgus eņģelīšus un kautras jaunavas? Vai tomēr varētu rast mierinājumu, ka zaļie censoņi mērķē augstu, tiecas radīt darbus, kuri apsola nākotnē kļūt aizvien kvalitatīvāki un spēj pasniegt stipras noskaņas, ja vien skatītājam pietiek pacietības iedziļināties un ļauties iegrimt darbā, līdzīgi kā izrādē vai televizora ekrānā.
– “Skolotāj, jūs runājat tā, ka neko nevar saprast!”
– “Labi, Arkādij, paskaties tur ir VR brilles!”
