Arī es piedalījos grupas pārgājienā cauri Liepājas „meža zemenīšu“ vietām. Mācību ekspedīcija ar atklājumu loģiku. Kāpēc ne? Todien bija apmācies rīts. Mākoņi skaidri nepateica – līs vai nelīs? Tad nu atliek vien minēt. Rudens elpa bija jūtama koku galotnēs un dienas sāka sarauties aiz vien īsākas un vēsākas. Paveroties uz darbdienas burzmu, viss izskatījās kā parasti. Liepājnieki skrēja savās ikdienas darīšanās. Pilsētas centrā zibēja gājējs pēc gājēja un riteņbraucējs ašā tempā aiztraucas garām. Pilsēta nebija atkal aizslēgta pandēmijas sitieniem. Viss bija vaļā. Viss bija kā parasti, kad taksometri kā parasti gaida nākamo klientu līdzās universitātei un ceturtdiena piedzimst kā normāla diena, normālos apstākļos.
Toreiz (rudens sākumā) mēs studenti, ar kafijas tasēm plaukstās, gaidījām pasniedzēju un pārējos, lai kopīgi izbaudītu nesteidzīgu ekspedīciju, meklējot Liepājas apslēptos dārgumus. Izstāstīšu kā tas notika.
Vispirms noklausījāmies instrukcijas un pēc tam devāmies pāri Rožu laukumam. Atdūrāmies pret Art Hotel Roma, kas atrodas pašā Liepājas sirdī. Šo ēku apmeklēju pirmo reizi. Tik elegants interjers, moderns, taču ārēji ļoti vēsturisks. Iespaids bija, pat nedaudz pārsteidza. Jā, visai fascinējošs. Art Hotel Roma, jau savā nosaukumā pačuksta priekšā savu trumpi, kas ir māksla. Māksla šajā viesnīcā ir ik uz soļa, vestibilā, gaiteņos, numuros, pat pagrabā, kur ir izveidota mākslas galerija „Romas dārzs”. Šeit klātienē ikvienam interesentam ir iespēja iepazīt gan izcilu 20. gadsimta Liepājas mākslinieku darbu kolekciju, gan vērot citu mākslinieku veikumus un žanrisku daudzveidību galerijas mainīgajās ekspozīcijās. Nerezervējot numuru, mūsu ekspedīcijas grupa klusiņām apskatot viesnīcas interjeru un galvenokārt, burvīgo mākslu. Pēc tam atvadījāmies no Art Hotel Roma, uzmetot skatienu vēlreiz uz burvīgo strūklaku viesnīcas pagalmā. Tūristu magnēts! Laba vieta.
Turpinot pastaigu pa Liepāju, devāmies uz tirgu. Pētertirgus, manuprāt ir burvīga vieta, kur ne tikai iepirkties, bet arī sastapt savādniekus un interesantas norises. Visa esence ir turpat, starp rudens svaigāko ražu un omītes adītajām vilnas zeķēm. Neparasta māju sajūta. Esot pilsētniekam, uz laukiem aizbraukt sanāk reti. Tāpēc noķert autentiskumu sanāk reizēm pat vietējā tirgus placī. Šajā ceturtdienā viss vēl mierīgs, tantiņas uzsit ikdienas klaču un gatavojas pusdienlaikam, pirms pircēju gūzma sāks ieplūst. Mūsu „tūristu grupiņa“ arī izklīst un apskata teritoriju. Jā, rudens patiesi ir klāt. Šeit to var redzēt uz galdiem. Dominē āboli: zaļi, sārti, dzidri vai saldi, vietējie vai ievesti, kas to lai zina, taču tirgus ir svēta vieta. Liepājniekiem te patīk un tas daudz ko izsaka.
Izejot no tirgus, pretī gozējas neliela, taču uzmanību piesaistoša kafejnīcā. Boulangerie. Šāds nosaukums rotā kafejnīcas namiņu. Sajūta ka atrodamies Francijā vai kādā citā pasaules nostūrī. Namiņš paslēpies zem zaļām vītenēm, taču uzraksts KAFIJA nepaliek nepamanīts. Bulanžērijā iespējams iegādāties kādu siltu, tikko ceptu maizīti vai kafiju, lai nesteidzīgi to malkotu uz terases, kas atrodas uz jumta, vai paņemtu līdzņemšanai. Mūsu tūristu grupa izvēlas lieki neuzkavēties kafejnīcā un doties tālāk, taču Bulanžērija šajā drūmajā septembra dienā izskatījās īpaši piesaistoša.
Liepājas Svētā Jāzepa katoļu katedrāle. Šī baznīca atrodas starp Kr. Valdemāra un Kuršu ielām un ir viena no iespaidīgākajām un greznākajām Liepājas pilsētas celtnēm. Tā būvēta neoromantikas formās. 19. gs. beigās un bez šīs celtnes pilsēta šķistu nepilnīga. Nobildēju pāris attēlus un mēs dodamies tālāk. Cik ļoti gribētos kādu dienu atgriezties un apskatīties kā izskatās baznīcas iekšpusē. Piefiksēju šo iecerēto pasākumu blociņā. Darāmo darbu sarakstā.
Apslēptu dārgumu Liepājā ir daudz. Man, ne gluži liepājniecei, taču biežai pilsētas viešņai, sanācis palaist garām tik daudz burvīgu detaļu! Viena no tām ir kāda Kuršu ielas jūgendstila daudzīvokļu māja. Ieejot kāpņutelpā paveras neredzēts un pārsteidzošs skats. Sienas rotā vēsturiski zīmējumi ar Grieķu dievietēm. Katra siena īpaši apgleznota. Krāsas, tekstūras, vēsture – muzeja cienīgs materiāls. Laika pēdas gan vizuāli manāmas, taču sajūtas ir fantastiskas. Kā šis dārgums nepamanīts dzīvojis starp mums? Nevienam nepamanīts? Tūlītēji rodas interese uzzināt šīs ēkas vēsturi. Kas šeit dzīvojis? Kurš ir autors šim mākslas darbam? Un galu galā, kas notiks ar šo ēku nākotnē? Vai tās skaistums tik saglabāts arī turpmākos gadus 100?
Katra pastaiga iepazīstina ar ko jaunu un līdz šim vel neredzētu. Liepājas sakoptākais pagalms Palmu ielā. Vai maz kādreiz man nāktos ko tādu pamanīt ikdienas steigā? Nebūt nē! Satiekam arī pašu īpašnieku, kas mūs laipni atļauj ienākt. Pat ieaicina savā pagalmā. Maza oāze Liepājas centrā. Neticami skaisti. Tik ļoti gribētos uzkavēties šeit ilgāk. Vēl kādu reizi.
Ekspedīcija pa vējaino pilsētu ir noslēgusies. Kavējos atmiņās un redzētājā. Jā, paši varam būt tūristi savā pilsētā! Tad Liepāja patiesi pārsteidz. Redzētais – ierastais vai jaunatklātais pierāda, ka dārgumu ir aiz katra stūra un krustojuma. Ikdienas rutīnā tos grūtāk saskatīt, taču veltot vienu dienu atslodzei, jaunām zināšanām, pieredzei, iespējams savu ikdienu bagātināt ar pamatīgu kultūras pārsteigumu. Aicinu ikvienu interesentu izstaigāt šādu pilsētas gammu, nenožēlosiet!
Patrick Müller fotogrāfija “Liepāja” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
