Piedāvājam interviju ar www.karakuda.lv radošā kolektīva locekli, RISEBA pērnā gada absolventi Janu Orlovu.
Kā klājas pēc RISEBA beigšanas?
Ir labi. Varu tikai sūdzēties par to, ka tik bieži kursabiedrus nesatieku, un nevaru vairs aizbildināties, ka „esmu tikai students un vēl mācos”.
Kāda ir darba dzīve AVMM jomā Rīgā?
Strādāju uzņēmumā, kurā veidojam video sociālajiem tīkliem. Pavasarī piedalījos seriāla filmēšanā. Drīz taps mūzikas videoklips, un septembrī – izrāde, kurai sniedzu savu atbalstu, jo ikdienā nav pietiekami daudz laika visu apvienot. Priecājos, ka mani aicina piedalīties mākslas darbu radīšanā un varu palīdzēt, cik vien spēju. Daudzi kursabiedri arī strādā šajā jomā vai līdzīgā radoša darba virzienā.
Vai strādāt ir interesanti?
Ja darbs ir arī hobijs, tad vienmēr būs interesanti strādāt. Ja cilvēks jūt, ka nav vairs tās laimes un prieka iet uz darbu un radīt ko jaunu, tad ir jāsaprot, kāpēc tā ir noticis, un jāmēģina piecelties vēlreiz. Jau tagad zinu, ka līdz pensijai es lielāko savu dzīves daļu pavadīšu strādājot, tāpēc ir jāsaglabā prieks strādāt.
Kādus kultūras pasākumus Tu šogad vērtē visaugstāk?
Esmu priecīga, ka turpina notikt filmu vakari (tagad – vasarā) – Spīķeros, „Autentikā” un Kalnciema kvartālā. Tagad ir arī izveidojies Tallinas kvartāls un VEF kvartāls. Tallinas kvartālā neesmu vēl bijusi. Pagaidām man nav informācijas, kādas norises tur notiek, toties VEF rīko ēdienu festivālus dažādos stilos. Tirdzniecības centrā „Alfa” bija arī filmu vakari. Ja nemaldos, tie notika auto … stāvvietā. Patiešām priecājos, ka aizvien vairāk cilvēku pieprasa šādus pasākumus. Citādāk tādu vienkārši nebūtu. Lieliski, ka Rīgā vairāk parādās radoši kvartāli.
Kā klājas bohēmai Rīgā? ((Janas Orlovas bakalaura darbs (RISEBA nobeidzot) bija par radošās bohēmas nozīmi Rīgas mākslas dzīvē.))
Bohēma nav nekur tālu aizgājusi, bet atvaļinājuma laiks pienācis arī šajā jomā. Galu galā ir vasara. Gaidām rudeni, īpaši novembri, kad būs Simtgades filmas!
Vai Tavs bakalaura darbs par bohēmu palīdz šos iedīgļus saskatīt?
Pateicoties šim darbam, es sapratu to, ka ļoti svarīgi ir savstarpējie kontakti. Vēl labāk, ja radošas personības šos kontaktus saglabā ilglaicīgi. Es, piemēram, nesen „saplēsu telefonu“. Daudzi cilvēki tagad man zvana vai raksta, lai iedodu tā vai cita cilvēka telefona numuru vai adresi. Lūk, šis ir tas brīdis, kad tu, cilvēks, saproti – man bija, bet vairāk nav. Diemžēl vairs nav. Kontakti pagalam. Nesen kāds jaunais režisors/operators stāstīja savā lekcijā, ka bijis Krievijā uz kādu pasākumu. Aizgājis kopā ar draugiem intereses pēc. Viņi apsēdušies katrs pie sava galdiņa, taču nākuši klāt nepazīstami cilvēki no dažādām pasaules malām, lai iepazītos. Par viņu aktīvi interesējušies daudzi. Sākumā viņš nesaprata, kas šis par pasākumu, bet vēlāk izrādījās (ukraiņu operatore paskaidroja), ka šeit ekrāna cilvēki apmainās ar kontaktiem. Tā viņš toreiz iepazinies ar vairākiem kolēģiem. Joprojām uztur ar viņiem kontaktus. Ja ne par darbu, tad – par dzīvi. Pēc bakalaura darba uzrakstīšanas arī es šiem draudzības, kontaktu jautājumiem sāku pievērst aizvien lielāku nozīmi. Tas ir svarīgi.
Kādi plāni nākotnei?
Pilnveidot sevi. Ir doma un plāni par mācībām ārzemēs. Mani saista Skandināvijas valstis, bet tas ir tikai šobrīd – idejas līmenī.
Ko novēli Karakudai?
Karakuda, atceries, ka mērķis ir sapnis ar gala termiņu! Tieši tāpēc es novēlu, lai visi Tavi mērķi tiek sasniegti!
