Māris Bortņikovs

Mest sevi liesmās

Intervija Sleja

Mest sevi liesmās jeb tur ārā ir cilvēki, kas gaida manus darbus

Intervija ar RISEBA studiju programmas „Audiovizuālā mediju māksla“ absolventu, producentu Māri Bortņikovu

Kā klājas pēc augstskolas beigšanas?

MB: Absolvēju augstskolu RISEBA audiovizuālo mēdiju mākslu un ieguvu televīzijas un kino producenta kvalifikāciju. Pirmais jautājums ko man parasti uzdod ir vai es esmu atradis darbu profesijā? Atbilde ir īsa un vienkārša – nē un es nemeklēju.

Augstskolas laikā es pabiju dažādās pozīcijās, kā darbinieks, praktikants, brīvprātīgais dažādos lielākos un mazākos filmēšanas laukumos, kino pasākumos. Sākot no darba kafejnīcā līdz pat tam, ka nostājos kameras priekšā kā aktieris. Tomēr pēc augstskolas beigšanas, nolēmu mazāk laika tērēt meklējot savu vietu, pozīciju citu projektos un vairāk uzmanības veltīt tam, lai izveidotu pozīciju kā cilvēks, kurš realizē savus projektus. Teiksim tā – veidot savu vārdu un uzvārdu kā preču zīmi. Protams, ka naivi negaidu, lai viss notiktu vienas nakts laikā.

Nevaru lepoties, ka man būtu izdevies ļoti liels izrāviens, bet es redzu, ka eju pareizajā virzienā. Jūtu arī ka man ir cita pieredze un zināšanas un es vairs neesmu tajā vietā, kurā biju augstskolu beidzot.

Pirmā prasme kura bija jāiemācās pēc augstskolas beigšanas ir darīt kaut ko priekš sevis. Nevis tāpēc, ka pasniedzēji to liek. Vairs nebija neviena, kurš liktu filmēt, bija jāsāk pašam realizēt viss. Bez spiediena no malas. Esmu sapratis, ka tā ir liela drosme uzsākt producēt jaunu īsfilmu, pilnmetrāžas filmu vai seriālu. Visgrūtākais jau ir pašā sākumā noticēt sev. Šīs idejas vārdā esmu gatavs uzbāzties svešiem cilvēkiem, tērēt viņu laiku, beigās mest sevi liesmās lai saņemtu kritiku.

Filma ir tāda veida projekts, kurš ir atvērts un pakļauts plašai, brīvai kritikai. Ja filma ir neveiksmīga vai neizdevusies, tad nevienu īsti neinteresē cik daudz darba, mentālās veselības no savas puses tu tajā esi ieguldījis. Filmu nav iespējams aizstāvēt vai labot, kad tā ir atdota skatītājam. Tomēr ir daudz nianses, kuras var iemācīties tikai kļūdoties. Ļoti labi to raksturo teiciens – iemācies peldēt un tikai tad baseinā ielaidīs ūdeni. Filmas veidošana, plānošana atgādina konstrukciju, kurā jāiemācās eksistēt. Tikai beigās tu saproti kas noticis, kad filma ir jau gatava un vairs nekas nav labojams. Vēl to varētu pateikt tā – par vēlos mācīties dziesmas tekstu brīdī kad esmu uzkāpis uz skatuves, nostājies skatītāju priekšā un paņēmis mikrofonu rokās. Arī filmu jāmācās veidot pirms kamera tiek ieslēgta. Varu teikt visu filmu veidotāju vārdā, ka viņi turpina mācīties un dara to visu mūžu. Es arī daru tieši tāpat.

Man liekas, ka ar augstskolu RISEBA man šobrīd ir vecāku un bērna attiecības. Parasti saka, ka bērni krīzes situācijā griežas pie vecākiem. Ja notiek kaut kas tāds, ar ko netieku galā, tad pirmā doma kas iešaujas prātā ir lūgt augstskolas atbalstu vai rakstīt kādam no bijušajiem pasniedzējiem. Ne augstskola, ne arī pasniedzēji man nekad nav atteikuši un ar vairākiem no viņiem palīdzība ir abpusēja.

Vai ir vēlēšanās kaut ko mācīties tālāk?

MB: Noteikti. Man bija ļoti nopietna doma stāties nākamajā augstskolā, bet pandēmijas dēļ nolēmu atlikt uz vēlāku laiku. Esmu diezgan vecmodīgs cilvēks un nevaru iedomāties mācīšanos sēžot mājas pie datora vai skatoties lekcijas datora ekrānā. Ļoti daudzas augstskolas pārgāja uz mācīšanos attālinātā režīmā, kas atgādina tālmācību vai pašmācību.

Kas labākais izdarīts praktiskajā darbā pēdējā laikā un vispār? (Filmas, koncerti, pasākumi)

MB: Augstskolu beidzot es uzņemu savu pirmo, varētu teikt patstāvīgo filmu. Tā bija astoņu minūšu īsfilma Film de Noir stilā „Aklās naktis”, kurai biju gan dramaturgs, gan režisors, gan producents un pat operators. Uzreiz pēc tam, kad biju filmu pabeidzis, nolēmu uzreiz ķerties klāt nākamajai īsfilmai un turpmāk katru gadu veidot vienu jaunu filmu, kura būtu pēc hronometrāžas garāka nekā iepriekšējā. Paralēli arī būvēt lielāku komandu ap sevi. Pie plāna es turos, bet ar nobīdi. Pie kam  filmas savā starpā ir saskrējušās. Jocīga sajuta – daudz ir izdarīts, bet taustāma rezultāta vēl nav. Tas noticis tāpēc, ka strādāju pie vairākiem projektiem vienlaicīgi – kad nogurstu no viena, ķeros klāt nākamajam, lai nedaudz atpūstos no iepriekšējā. Pagājuša gada īsfilma joprojām nav pabeigta, jo ir iesprūdusi pēcapstrādē. Vēl pāris mēneši un tā būs gatava. Īsfilma kuru biju plānojis uzņemt šogad, vēl neesmu pabeidzis. Dēļ scenārija, kurš – šobrīd ir attīstīšanas stadijā. Toties, īsfilmu kuru plānoju filmēt nākamgad, esmu iedarbinājis. Scenārijs jau ir gatavs un varētu sākt producēt, bet filmas darbība notiek vasarā. To realizēt vairs nepaspēšu. Līdz ar to jāfilmē nākamgad. Bet doma ka, visi projekti būs gatavi aptuveni vienlaicīgi, liekas forša. Ir arī doma beigās rīkot kino vakaru, kurā uzaicināt visus cilvēkus, ar kuriem esmu sadarbojies un noskatīties četras manis veidotas īsfilmas uzreiz.

Kā pandēmija ietekmēja Tavu dzīvi?

MB: Patiesībā ietekmēja uz labo pusi. Pagājušajā gadā, kad sāku producēt īsfilmu „Duļķainie ūdeņi”, likās, ka līdz filmēšanai nekad nenonāksim. Neskaitāmas reizes nācās atlikt darbu, filmēšanas grupa un aktieri visu laiku manījās, jo neviens nezināja, kādus jaunus ierobežojumus uzliks valdība. Kad valdība nedaudz atviegloja ierobežojumus, nolēmu riskēt un sākt darboties. Izrādījās, ka tas bija īstais laiks, kad to vajag darīt. Piemēram dzīvoklis Vecrīgā, kurā mēs filmējām, vienmēr bija aizņemts jo to jau laicīgi bija rezervējuši ārvalstu tūristi. Tajā brīdi tūristu plūsma bija apstājusies un mēs brīvi tikām visur iekšā. Citā laikā nemūžam mēs tur nebūtu varējuši iekļūt. Saskāros arī ar to, ka uzņēmumi, kur baidījās no slēgšanas, bija atvērtāki sadarboties apmaiņā pret reklāmu.

Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem pandēmijas laikā uzlabojās finansiālā situācija. Iespējams, tāpēc, ka es smagi piedzīvoju 2008. gada finanšu krīzi un laicīgi paliku piesardzīgs. Toreiz iemācījos, ka dzīvot labi uz svešas naudas pamata ir ļoti riskanti.

Vai būtu vērts izmantot pandēmiju kā tēmu savā mākslā?

MB: Tiešām vēlētos redzēt kā citi kino mākslinieki izmanto pandēmiju mākslā, bet pats es to nedarītu. Uzskatu sevi par dramaturgu, režisoru, producentu un domāju, ka man šīs lietas padodas tādā secībā kā šajā teikumā savietoju šos amatus. Bieži dzirdu, ka dramaturģija ir mana spēcīgākā puse, režisora gēns man ir, bet man vel jāpraktizējas, bet producēšana noteikti nav mana lieta. Es māku un varu producēt bet noteikti ir daudz spēcīgāku producentu ar daudz izteiktāku producenta gēnu.

Ar dramaturģiju man ir ļoti personiskas attiecības. Kad rādiju savu bakalaura filmu „Aklās naktis” tētim, tad redzēju, ka viņš saprata, ka vīrietis filmā ir veidots pēc viņa parauga. Noskatoties filmu viņš palika ļoti noslēgts un kluss, nezinu ko viņš nodomāja. Vēlāk jutos slikti, jo tētis ir vienīgais cilvēks, kurš cītīgi seko līdzi visam ko es daru. Ja viņš izdzird ka es kaut kur piedalos kā aktieris, vai pats kaut ko filmēju, tad uzreiz prasa, kad viņam atradīšu un ir vienīgais, kurš ir noskatījies visu paveikto. Tāpēc joprojām jūtos slikti domājot par to kā parādīju viņu filmā un jūtos tā it kā būtu nodarījis viņam pāri.

Pats skatoties vai lasot savus darbus, nesu līdzi atmiņas – priekš manis tas ir kā mājas video. Skatoties savus darbus atmiņa atsaucas ne tikai notikumi, bet arī emocijas kuras jutu laikā kad rakstīju scenāriju, kad producēju un filmēju. Rakstu daudz un katram scenārijam ir pamatojums, kāpēc tieši šo scenāriju esmu nolēmis likt uz ekrāna, bet parējos atstājis tikai teksta formā.

Man pandēmija asociējas ar kaut ko garlaicīgu un saistās ar ļoti neapmierinātiem cilvēkiem. Ja es izmantotu pandēmiju par tēmu filmai, tad šī filma būtu ļoti vienmuļa sižetā. Pandēmijas dēļ manā dzīvē ir izveidojusies paredzamības rutīna. Tad nu filma galu galā būtu par rutīnu, nevis par pandēmiju.

Citiem māksliniekiem ieteiktu būt vērīgiem. Īpaši dokumentālistiem. Šobrīd dzīvojam vēsturiskā brīdī, kuru nākotnē būs ļoti viegli identificēt, kaut vai tikai ar sejas maskām. Kritiķiem un mākslas baudītājiem ļoti patīk, ja filmas notikumi tiek uzlikti kāda identificējama notikuma fonā. Kā piemēru varu minēt Martas Elīnas Martinsones filmu, „Tizlenes”, kura ir veidota uz gadu mijas fona. Viņas filma vēl nav piedzīvojusi pirmizrādi, bet būs forši atgriezties gadu mijā caur viņas darbu.

Kā jūties laikā, kad Zoom nostājas koncertu vietā un datora ekrāns kinoteātra vietā?

MB: Sakumā biju skeptisks pret „zūmēšanu”, bet man ātri iepatikās šī nodarbe. Tas ir kā palikt mājās, bet reizē aiziet ciemos. Sēžam katrs savā mīļākajā mēbelē un sarunājamies. Fonā staigā ģimene, kāds no malas tevi pasveicina, paprasa kā iet – nu gluži kā būt ciemos. Tai pat laikā tas ir ērtāk nekā iet ciemos. Tāda sajuta, ka esmu bijis ciemos tik daudz reizes pēc kārtas, ka pat saskaitīt nevar. Katru vakaru eju pie cita cilvēka, pie dažiem piestaigāju vairākas reizes nedēļā, bet no mājas neesmu izgājis.

Esmu mēģinājis skatīties koncertus, kur mūziķi ir uz skatuves stadionā, bet sēdvietās nav neviena cilvēka. Mēģināju arī skatīties operas izradi, kur zālē nebija neviena skatītāja, bet izslēdzu. Liekas ka mākslinieki barojas no enerģijas kura nāk no skatītāju ovācijām. Ja šī enerģija pretī nenāk, tad arī viņu izpildījums liekas tukšs un nedzīvs. Uz īsu brīdi iedomājos, ka skaņu operators varētu uzlikt aplausus, vai ovācijas, lai vismaz viņi zinātu, ka mēs viņus vērojam, bet nekā tāda nebija. Vispār skatoties jebko internetā, ko pieņemts redzēt dzīvajā, rodas dīvainas izjūtas. Sajūtas atgādina kaut ko līdzīgu, tam kad skaties ceļojumu video – tu vari teikt es vakar noskatījos video par Toskānu, bet nevari teikt ka tu tur esi bijis. Tu vari noskatīties koncertu, bet nevari pateikt, ka mūziķi būtu redzējis dzīvajā.

Seriālus es neskatos, jo man vajag stingru sākumu un beigas. Nevaru ciest tās daudzās sezonas ar vieniem tiem pašiem cilvēkiem, kuri atkal un atkal piedzīvo tos pašus notikumus, līdz notiekošais zaudē jēgu. Izņēmums ir mini seriāli.

Runājot par filmām – pirms pandēmijas es bieži gāju uz kino un daudz skatījos mājās uz projektora. Tā kā kino bija slēgti, jaunas filmas neiznāca un arī mājās nebija ko skatīties. Varbūt, ka tas pat bija labi, jo augstskolas laikā mācību nolūkos skatījos daudz filmu līdz nelabumam. Tagad bija labs brīdis, jo varēju no tā atpūsties, lai gan profesija pieprasa sekot līdzi visam, kas notiek.

Kas Tavā dzīvē līdz šim izdevies vislabāk?

MB: Vienas lielas lietas laikam jau nav, bet ir daudz mazu lietu, kuras ir izdarītas. Lietas kas agrāk šķita labi paveiktas, tagad liekas mazāk izdevušās, ja pēc tam ir izdevies izdarīt kaut ko liekāku un labāku. Ir cilvēki, kuri grib ieguldīt savos projektos maz un jūtas pelnījuši saņemt lielu atzinību. Es domāju pretēji – darbā ir jāiegulda daudz, bet nevajag koncentrēties uz atzinības un balvu saņemšanu.

Es ļoti daudz laika ieguldu scenārija attīstīšanā un tēlu raksturu izstrādē. Man patīk Deivida Linča teiktais, ka filmas veidošana ir ka makšķerēšana – krastā ir mazās zivis (stereotipi, klišejas), bet jo dziļāk tu ej, jo retākas zivis tur peld. Iebrist tik dziļi kā viņam man vel nav drosmes, jo parasti baidos, ka skatītāji manu darbu nesapratīs. Īsfilmai „Duļķainie ūdeņi”, kura ir 34 minūtes gara, scenāriju izstrādāju deviņus mēnešus un filma tika labota un parakstīta neskaitāmas reizes. Pēc tam es strādāju pie filmas vizuālā koncepta, jeb pie producēšanas dizaina. Ja paskatās uz kino tendencēm kopumā, tagad modē ir vienā toņa krāsā ieturētas filmas. Bet es gribu būt savādāks, gribu lai mani darbi ir atmiņā paliekoši, tāpēc eju pretējā virzienā – lokācijas ir izteiksmīgas un līdzīgi, kā režisora Pedro Almadovara filmās, arī maniem varoņiem patīk būt spilgtiem un pamanītiem. Man liekas, ka tas notiek…

Man patīk cilvēku reakcija brīdī, kad viņi ir noskatījušies kādu no maniem darbiem. Parasti pirmais ko viņi saka „es gribu redzēt vēl kādu tavu darbu” vai „atsūti man vēl kaut ko”. Viņi arī bija tie, kas man ieteica izveidot savu mājas lapu (www.marisbortnikovs.com) lai es varētu salasīt visus savus darbus kopā un nākotnē tos visus būtu iespējams apskatīties vienkopus. Laikam, tas kas man līdz šim ir izdevies vislabāk, ir radīt interesi par sevi. Man pašam ir maz tādu kino mākslinieku no kuriem jaunus darbus gaidu ar nepacietību, tāpēc man ir prieks, ka tur ārā ir cilvēki, kuri gaida manus darbus.

Kāda palīdzība no malas Tev būtu vajadzīga?

MB: Man patīk palīdzēt citiem cilvēkiem, pat ja viņi to atklāti neprasa. Nesen vienā Facebook „postā” uzrakstīju komentāru pie Šāronas Stonas intervijas, kurā viņa teica, ka filmēšanas laukumi mēdz būt dažādi un stāstīja cik grūti ir būt aktierim Holivudā. Es komentēju, ka manuprāt būt aktierim nebūt nav smagākais darbs filmēšanas laukumā. Rezultātā milzīgs cilvēku bars no visas pasaules bija gatavi nolinčot mani, jo apgalvoja ka būt aktierim ir smagākā pozīcija un visskarbāk tieši tas notiek uzņemšanas laukumā. Iespējams viņiem ir taisnība, bet savas domas neesmu mainījis. Manuprāt režisoram ir grūtāk, it īpaši brīžos, kad pazaudē ticību savai filmai. Ne tikai filmēšanas bet arī jebkura cita projekta realizēšanā, ticības pazaudēšana ir toksīns no kura ļoti grūti ir izkļūt un sevi attīrīt.

Pašam ik pa brīdim sanāk iefilmēties, kā aktierim. Kā režisors UN aktieris esmu pamanījis, ka tajos brīžos, kad režisors ir apmulsis, vai noguris, zaudējis ticību savam talantam vai projektam, aktieri var kļūt ļoti agresīvi un uzbrukt – mācīt, dot nevajadzīgus padomus, kritizēt visu komandu. Ja esmu kā aktieris projektā un šāda situācija notiek, tad cenšos palīdzēt režisoram. Protams, ka neuzbāžoties. Nevis iesakot ko darīt pareizāk un tādā veidā traucējot viņa darbam, bet vienkārši pasakot kaut ko labu par projektu – man patīk tas ko tu dari, vai man patīk tavas idejas, vai man ļoti patīk tavi iepriekšējie darbi un viņi parasti atdzīvojas to dzirdot. Pagaidām manā komandā ir tikai viens cilvēks, kurš filmēšanas laukumā mani nepārtraukti skenē (novēro) un ja redz ka esmu sabrucis, tad klusi piezogas un iečukst ausī kaut ko motivējošu.

Te nav runa tikai par kino – jebkurš cilvēks, kurš smagi strādā ir noguris vai gatavs padoties, ir uzmundrinājuma cienīgs. Viņu var piecelt pasakot kaut ko labu, un tā ir pati labākā palīdzība. Kad zaudēju ticību sev un neviena nav blakus, cenšos atcerēties un izvilkt labās lietas un vārdus kurus kāds cilvēks vai cilvēki man ir teikuši pagātnē. Labie vārdi no citiem ir palīdzība, kura man ik pa laikam ir vajadzīga.

Ko Tu gribētu novēlēt pasaulei šajā smagajā pandēmijas laikā?

MB: Tagad ļoti modē ir paš-psiholoģija un izklaides psiholoģija, dzīves motivācija un citu cilvēku teiktā pārfrāzēšana. Man drusku kauns atzīties, bet šīs lietas ir arī kļuvušas par manu aizraušanos. Taču ar to jābūt ļoti piesardzīgam, jo vispirms jāsaved kārtībā savs iedzimtais mentālais bloks, pretējā gadījumā motivācijas padomi var izraisīt lielāku postu un tu vari pazaudēt pašapziņu pilnībā. No otras puses ir ļoti daudz slavenu cilvēku, kas šo izmanto, lai radītu mītus par sevi un tādā veidā reklamē sevi un savus produktus, kuri ir ar zemu pašizmaksu un acīmredzami nevērtīgi.

Nesen atradu īsu video, kurā amerikāņu dziedātāja Dženifera Lopesa saka, ka cilvēkam ir jādomā pozitīvi, pat jāpiespiež sevi ar varu būt optimistam, ja savādāk nevar. Es viņai pilnībā piekrītu, jo esmu novērojis, ka domāšana pozitīvi kā magnēts pievelk veiksmi, savukārt negatīva domāšana dara pretējo – aizslēdz visus logus un durvis, lai veiksme netiktu iekšā.

Ja mēs no statistikas izvilksim tikai negatīvos skaitļus, tad pasaule nekad neatveseļosies. Liela daļa cilvēku vairāk koncentrējas uz negatīvo pusi, aizmirstot pievērst uzmanību plusiem un labajam lietām. Cilvēki sociālos tīklos labprāt dalās visā tajā, kas ir negatīvs. Maz ir tādu cilvēku, kuri dalās labajā informācijā par lietām, kuras mūs virza tuvāk, izejai no situācijas. Mēs katrs esam kā staigājošs vēstījums citiem un cilvēki bieži pat nepiedomā, ka ar savu uzvedību, ģērbšanos, attieksmi nes sevī šo vēstījumu. Pārāk daudz cilvēku šobrīd staigā pa zemeslodi, nesot sev līdzi sliktos vēstījumus. To es arī gribētu novēlēt – staigāt nesot sev līdzi pozitīvu vēstījumu.

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.