Castelcanafurone, Emilia-Romagna

Tas sākās tālā lauku ciemā

Impulsi Proza Sleja

Ar šo četros turpinājumos iepazīstināsim savus lasītājus ar Sandras Veinbergas jaunās grāmatas „Skaudība“ četriem fragmentiem. Grāmatu paredzēts izdot tuvāko nedēļu laikā un nākamajā mēnesī ceram to piedāvāt grāmatu veikalos Latvijā. Grāmatas vāka un maketa autors ir Karakudas mākslinieks Egils Griķis. Patīkamu lasīšanu un priecāsimies par atsauksmēm un ieteikumiem!


Tas sākās tālā lauku ciemā, kurā grūti nokļūt, jo miestiņš atrodas nomaļus no biezi apdzīvotām vietām. Augstu kalnos. Jaunieši šo māju puduri mēdza pamest bezdarba dēļ, taču daļa vietējo zemnieku joprojām ticēja, ka sliktie laiki paies un ciemam nākotne vēl priekšā. Lai aizbrauktu uz turieni ar satiksmes autobusu, nācās patērēt vismaz divas stundas no tuvējās dzelzceļa stacijas. Ceļš serpentīnā vijās augšup, un ainava izvērtās krāšņa un dramatiska. Reizēm kalnu virsotnes ietriecās mākoņos. Šad un tad lietus periodā ceļš bija slēgts dubļu nogruvumu dēļ, bet saulainā laikā varēja redzēt pakājei piekļāvīgo Vidusjūru. Ciemā bija pārdesmit ēkas ar baznīcu un veikaliem centrā. Nomalē uz nogāzes atradās neliela, koka skoliņa mazo klašu skolēniem. Ēciņa bija veca un nolietota, tāpēc nodarbības bieži notika uz terases. Bērnu nebija daudz, un ar visiem strādāja trīs skolotāji. Nupat viena no pedagoģēm bija devusies pensijā, un skolotājas vakance tika izsludināta kā aktuāla nepieciešamība. Pēc ilgas un nogurdinošas meklēšanas beidzot jaunā skolotāja ieradās ar autobusu un diviem lieliem koferiem. Viņa izkāpa no autobusa, un klātesošie kafejnīcas apmeklētāji nespēja slēpt sajūsmu par jaunās sievietes pievilcīgo izskatu. Nedomāju, ka pati atbraucēja par sagaidīšanu ar svilpieniem bija sajūsmā. Drīzāk pārbijusies un nepatīkami pārsteigta. Liels viņas trūkums bija apstāklī, ka pati bija pilsētniece un provincē nekad nebija dzīvojusi. Lauku dzīves likumus viņa nezināja, un šis apstāklis bija liela vieglprātība. Tagad viņa gāja pa nelīdzeno ceļu uz augšu, stiepdama ceļa somas uz skolu, bet pa ciemu zibenīgi izplatījās ziņa, ka jaunā „učene” ir varen glīta.

Skolotājai bija ļoti parasts vārds – Marija –, bet neparasti bikls un kautrīgs raksturs. Jau nākamajā dienā viņa sāka strādāt ar mazajiem un bez problēmām ieguva kontaktu ar bērniem. Nodarbības ik dienu notika svaigā gaisā ārā. Bērni mācījās mākoņus, vēju, sauli un debespuses, zāli, jūru un dzeju. Skolotāja negāja uz ciemu, jo nakšņoja skolas piebūvē, kur viņai bija ierādīts neliels dzīvoklītis. Viņa apzināti izvairījās no svešiem cilvēkiem un sarunājās vienīgi ar skolas direktoru, veikala pārdevēju un kolēģiem. Tā skrēja dienas un nedēļas. Vai skolotājai vajadzēja iepazīties ar ciema cilvēkiem? Domāju, ka vajadzēja. Šī iepazīstināšanas procedūra bija jāveic viņas tiešajiem priekšniekiem, kolēģiem vai ciema vecākajam. Skolotāju vajadzēja uzaicināt uz kādu kafijas vakaru vai kādu citu pasākumu. Palūgt pastāstīt par sevi un iepazīstināt Mariju ar ciema cilvēkiem. Diemžēl tas netika izdarīts. Pati Marija neuzdrošinājās iet uz miestu un iekarot tur vietējo simpātijas. Tā teikt – patikt publikai. Viņa palika skolā un nevienam neuzbāzās. Vai šāda pašizolācija ir pieņemam lieta laukos? Nē, nav pieņemama, jo tur cilvēki nemēdz dzīvot anonīmi. Pilsētā ir citādi. Urbanizētās vietās var gadiem nodzīvot vienā mājā, vienā stāvā un kāpņu telpā ar cilvēkiem, kuru vārdus un uzvārdus pat kaimiņi nezina. Laukos tā nav. Tur visi par visiem zina visu. Bērni nesa uz mājām labas atsauksmes par jauno skolotāju, un sākumā viss bija labi. Tad kāds nejaušs gadījums visu sabojāja.

Tajā vējainajā rudens rītā bērnu bariņš devās pāri kalnu pārejai uz strautu, kur bija paredzēts mācīties ūdens augus. Skolotāja gāja pirmā, un grupas ceļš veda garām vietējo vīriešu bariņam, kuri nogāzē regulēja ceļa balstus. Uz ciemu varēja nokļūt pa serpentīna ceļu, kura balsti reizēm izpuva un izgāzās. Tagad viens no šādiem balstiem tika remontēts, un skolēnu grupiņa devās tam garām. Tieši šajā mirklī uzpūta lejas vējš un pacēla uz augšu skolotājas plānos, puķēm apgleznotos svārkus. Īsu mirkli bija redzamas viņas slaidās kājas, un gandrīz skatienam pavērās apakšbiksītes, taču Marija paguva svārkus savaldīt tieši tāpat, kā Merilina Monro slavenās Holivudas filmas sekvencē. Vīriešu grupiņa no sajūsmas norēcās. Tas tik bija ko vērts! Atrakcijas darba vietā! Skolnieki šos pieaugušo kungu sajūsmas šņukstus nesaprata un devās tālāk līdzi skolotajai, kas bija pietvīkusi aiz kauna kā pārgatavojies tomāts. Pēc tam pievakarē gandrīz visās ciema mājās ģimenes locekļi uzzināja par notikušo. Veči neslēpa sajūsmu, bet ciema sievas izskatījās nepatīkami pārsteigtas par „plikajām ciskām” un „biksīšu rādīšanu”. Ar šo brīdi Marija kļuva par aktuālu sarunas tēmu ciematnieku vidū. Lai gan kopš liktenīgās dienas viņa vairs nevalkāja svārkus, bet staigāja pa āru tikai garās biksēs, no ļaužu valodām izkļūt ārā Marija tomēr nespēja. Pēkšņi visiem likās nenormāli, ka šāda jauna, glīta un nejēdzīgi klusa sieviete māca bērnus, un neviens par viņas pagātni neko nezina. Tad nu ciema sievas sāka izdomāt viņas kautrības un klusēšanas iemeslus. Skaļākā „svārku pacelšanas” gavilētāja sieva bija pirmā, kas sāka izplatīt tenkas par jaunās skolotājas pagātni. Tika izveidota versija par Marijas bēgšanu no galvaspilsētas uz lauku skolu kalnos it kā zagšanas un izlaidības dēļ. Vēlāk šīm fantāzijām citas sievas piesprauda klāt savas idejas, un pāris nedēļu laikā Marijas labā slava bija aizmuguriski notraipīta līdz maksimumam: ielasmeita, zagle, maita, neliete, mele, riebekle. Pēc tam šīs baumas papildināja arī veči, un daži no tiem pat mēģināja iet uz skolas piebūvi un vakaros pieprasīt no Marijas seksa pakalpojumus. Tā kā iecerētais neizdevās, tad atriebībai tika organizēts masu pasākums Marijas grupveida izvarošanai, lai „pieliktu to meiču pie vietas”. Tā teikt – savaldītu. Mariju izglāba skolas kolēģe, kas par šo gaidāmo „apciemojumu” informēja dienu iepriekš un lūdza steidzīgi pamest ciemu. Marija klusējot sakrāmēja savas divas ceļa somas un naktī aizbrauca no miesta kalnos atpakaļ uz pilsētu. Viņu izglāba kolēģe un viņas vīrs šoferis. Kalnu ciemā viņa vairs nekad neatgriezās, un citu skolotāju vietējie tā arī nesagaidīja.

Kāpēc šis gadījums ir skaudības piemērs? Tāpēc, ka jaunā sieviete bija neparasti glīta. Tieši tāpat kā jaunās meitenes klasē, arī viņa sajauca ciema hierarhijas sistēmu. Ar savu ierašanos pievērsa sev vietējo veču uzmanību. Tas nepatika ciema sievām, kas atrada veidu, kā jauno un glīto sievieti aizvākt projām. Šāds aizvākšanas ceļš bija apmelošana un apzināta pārējo kūdīšana, rīdīšana pret jauno skolotāju. Vai ciema sievām nebija žēl zaudēt bērniem tik labu skolotāju? Nē, nebija žēl. Viņas nespēja novērtēt pozitīvi cilvēku, kas uztrauca ar savu pārākumu. Lai gan faktiski Marija visiem ciemā bija vajadzīga kā lielisks pedagogs bērniem, skaudības impulsi bija daudz spēcīgāki par veselo saprātu un loģiku. Šajā piemēra var labi redzēt, ka cilvēki ir gatavi noskaust kādu, no kura viņiem pašiem faktiski ir labums. Tomēr ir gatavi samierināties ar laba skolotāja zaudējumu, jo skaušanas impulss pulsē daudz spēcīgāk.

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.