Visur, kur vien dzīvība kūsā un ļaudis savu mūžu ved, rodas kāds jautājums par ko mēles trīt, un tad talkā nāk spriedēji savus spiedumus vest. Šie spriedēji ir ļoti īpaša ļaužu šķira, kas par naudu vai par publicitāti un popularitāti savus spriedumus par aktuāliem notikumiem gaismā laiž. Un tad viss lielais ļaužu pulks dedzīgi gaida spriedumu, lai varētu paši tālāk spriest. Bet vai tas spriedums patiesīgs ir un vai tie spriedēji maz drīkstēja spriest? – To neprasa neviens. Jo latvju ļaudīm ir tāds teiciens – „Nav dūmu bez uguns”, un tāpēc tas ko spriedēji spriež būs īsti ritīgi. Tomēr klausies, ko Tev par spriedējiem un viņu spriedumiem stāstīšu.
Redz, ir četru veidu spriedēji. Tie pirmie ir smalki mācīti vīri, kas savā jomā simtiem lapu lapojuši, stundām ilgi pētījuši un tikai savā kompetencē spriež – šie spriedēji tiek dēvēti par ekspertiem. Ir arī tādi eksperti, kas spriež par lietām, kas ir ārpus viņu kompetences, un tādās reizēs dzīves anekdotes rodas. Jo redziet, ja kādu labu vīru piemeklē zobu sāpes, nav pieņemts iet pie drēbnieka caurumu lāpīt, bet gan meklēt zobārstu. Un, ja grāvis jārok, neviens nemeklē kurpnieku, bet gan cilvēku, kas prot veikli rīkoties ar lāpstu. Citādi ačgārnības vien sanāk. Tikmēr tie nākamie spriedēji ir tie, kas to spriešanu par naudu dara un pēc kāda cita stabules dzied, jebšu kādu mūziku apgādātājs spēlē, pēc tādas mūzikas arī viņi spriež – šie spriedēji tautā zināmi kā troļļi. Pēdējie spriedēji ir tie, kas spriež spriešanas pēc – komentētāji. Tie domā, ka ir vareni vīri ar ārkārtīgi svarīgu viedokli, kas jāpauž visai pasaulei.
Labi spriedēji lietām pamazītiņām un ar apdomu pieiet, tā sakot, aizrokas līdz pašai saknei. Ātrāk un naskāk savus spriedumus izsaka viltus eksperti un troļļi. Viņi lietas smādē, bet nekādas īstas vainas neuzrāda, citas domas pa virsu stiepj un visādi citādi lūko ļaužu priekšā apspriesto tematu un vīru aplišķēt. Bet vissmagāk iet ar tiem pēdīgiem, kas tie īstie kvekšķi spriedēju starpā ir. Tie melš un gvelž, pat īsti nesaprotot jautājuma būtību.
Ko tad ļaudis dara, šādas valodas malu malās saklausīdamies? Kā nu kurš! Cits mēļo, cits priecājas, cits sašutumā nostājas viena vai otra spriedēja pusē, vai arī pats kļūst par sava veida spriedēju. Kāds cits pagriežas un neņem galvā visus tos spriedumus, kā rezultātā vairs neredz tālāk par savu degungalu. Un tad vēl ir tādi, kas, redzēdami šo cirku no malas, smejas un lej gaužas asaras. Un tad, nu lūk, rodas jautājums! Bet kā tas nākas, ka mūsu dienās, tik izglītotā sabiedrībā, šādi nejēdzīgi spriedumi vispār pastāv? Vai nav tā, ka mēs paši tos spriedējus mākslīgi amatos esam uzpūtuši? Vai laikus neesam mācējuši sacīt: „Pietiek, nav brīvi tā darīt!” Vai vārda brīvība nav aizgājusi par tālu? Jā, es zinu, ko tagad gribi teikt: „Mums visiem ir tiesības izteikt viedokli!” Un es Tev piekrītu. Tikai ir svarīgi prast redzēt atšķirību starp viedokli un spriedumu.
Protams, nav izslēgta situācija, ka kādam spriedējam mamma bērnībā sacījusi: „Tu, mīļo bērniņ, vari būt jeb kas ko Tu vēlies”, bet aizmirsusi piemetināt, ka šī lieta nav jātver burtiski un ka, lai kļūtu par kādas jomas spriedēju, sākumā jāapgūst smalkas jomas mācība, jebšu jākļūst par šīs jomas ekspertu. Un tāpēc pasaule ir pilna ar uzpūtušiem pašpasludinātiem ekspertiem teju visās eksistējošās un pat vēl neeksistējošās nozarēs, ka mācītu vīru zināšanām vairs nav vietas.
Un mani neatstāj doma – cik vareni jauka būtu pasaule, ja visi mūsu laiku spriedēji tiešām būt kompetenti eksperti. Tādi, kas teiktu vienīgi patiesības, kas ļaudīm derīgas pie prāta apskaidrošanas, un nemēļotu par lietām, ko nesaprot. Ja troļļu spriedēji vairs neslavētu un nopeltu pēc pasūtījuma, bet spriedēji spriešanas pēc paturētu savu svarīgo viedokli pie sevis un reizi par reizei, tiešām, ieklausītos mācītu vīru runā.
Jā! Mums visiem ir tiesības uz viedokli. Bet tas nenozīmē, ka mums jābūt viedoklim par visu!
– J. Alunāna iedvesmota
