Kādā dzestrā, bet saulainā septembra dienā top skaidrs, ka Liepājas pludmali apciemo un jūras bangošanu bauda ne tikai cilvēki un kaijas. Radība, kas ar savu klātbūtni pārsteidz kā liepājniekus, tā arī tūristus un mani – studentu no Tērvetes. Meža dzīvnieks, kura elpa šeit ir pārsteidzoša un lieka. Tā ir lapsa – droša, egocentriska, toties diezgan noplukuša, simpātiju neizraisoša un pat atbaidoša. Vai ķepainis atradis īsto vietu? Vai nav apmaldījies?
Saule patīkami silda, vējš cilpas met un noskatos, kā lapsa pārliecinoši defilē pa Liepājas pludmali. Interesants skats, bieži tādu neredzēsi! Nedaudz tālāk dzirdu ļaudis runājam, ka lapsa jau ilgāku laiku mitinās pludmales kāpās un ka šī nav vienīgā kuplaste apkārtējā teritorijā. Spēju iedomāties savu izbrīnu, ja sastaptu vairāk nekā vienu lapsu! Papildus tam no lapsas uzbrukumiem ciešot gan suņi, gan kaķi. Pamestu kaķu Liepājā daudz – veikls un pieejams medījums. Bet ko darīt, ja cilvēks dodas pastaigā gar jūras krastu ar suni pavadā? Vai ar kaķi, kas pilsētā ir populāra iezīme? Pēkšņs lapsas uzbrukums var izvērsties neveiksmīgā atpūtā ar neprognozējamām sekām. Kamēr šī viešņa mitinās un klaiņo vidē, kas tai nepiemērota, par drošību nav ne runas. Šai situācijai ir arī otra puse. Pamazām mežs un lauki ienāk pilsētā, jo dzīvnieku dabiskās ekosistēmas tiek izpostītas un maina savu konceptu industrializācijas un cilvēkam izdevīgu biznesu dēļ. Dzīvniekiem nav kur palikt – cilvēka pirksts un smago tehniku darbība mudina meklēt mājas citur. Plašsaziņas līdzekļos ik pa laikam parādās publikācijas par aļņu, stirnu un citu radību viesošanos pilsētā. Tāpat savvaļā pārtikas pieejamība ir ievērojami mazāka, nekā pilsētā, kuras ietilpība ir arī daudz lielāka. Nav labuma bez ļaunuma.
Iespējams, ka manis satiktajai lapsai ir trakumsērga, jo uzvedas pārāk droši, kas nav raksturīgs meža dzīvniekiem. Latvijā lapsas un jenotsuņi esot galvenie trakumsērgas izplatītāji dabā, no kuriem inficējas mājdzīvnieki. Medijos pauž, ka šī nāvējošā kaite ir pilnībā izskausta, bet, palielinoties savvaļas plēsēju populācijas blīvumam, pieaug slimību izplatības risks. Lapsas mēdz ielauzties vientulīgās zemnieku mājās un viensētās, plosot vistas, tītarus, zosis un nodarot skādi arī cilvēkam tik sirdij tuvajiem ķepaiņiem. Mūsdienās par galamērķi top arī skaļu ikdienas norišu un suņu apsargātas teritorijas. Vēlme izdzīvot, ko pavada medīšanas un sevis pabarošanas instinkts. Ieturēt brangu mielastu ir kā svētki, jo citu prieku jau gluži nav. Varbūt pēcnācēju radīšana, īslaicīgs ģimeniskums, populācijas turpināšana. Loģiski izprotama, tajā pašā laikā komplicēta šķiet dzīvnieku pasaule. Saprotamas rīcības, pieņemama uzvedība, bet dzīves uztvere un vērtību skala cilvēka prātam neatšķetināma.
Katra būtne pelnījusi dzīvot, bet šī planēta iekārtota tā, ka visam ir sava vieta un pamatojums. Plēsēju skaita palielināšanās pilsētās ir eksistējoša problēma, kurai, iespējams, pagaidām tiek pievērtas acis. Lapsa pludmalē un citās publiskās vietās, kur apgrozās liels skaits ļaužu, kā jūsmina, tā arī uztrauc un mudina izvēlēties citu galamērķi. Jācer, ka šī situācija tiks atrisināta, lai ikviens no mums – gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi un četrkājainie draugi – varētu justies droši un komfortabli.
Dana Davisona fotogrāfija “Fox” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
