Piedāvājam interviju ar Liepājas Universitātes absolventi Betiju Bergu.
Kāda dzīve ir šodienas studentam Latvijā? Labie un sliktie aspekti?
Betija Berga: Uz šo jautājumu man laikam būs pagrūti atbildēt, jo šķiet, ka daļa no “standarta” studentu dzīves man ir gājusi secen. Pirmais “nestandarts” no manas studentu dzīves: uzsākot studijas, bijām (varbūt neatminos pareizi) septiņas meitenes, bet jau pirmā semestra beigās palikām tikai divas. Es un vēl viena meitene. Nu labi, tas “atbirums” jau ir normāls, bet tās ir lielākas grupas un tur tas skaits nav tik krass. Vismaz man tā šķiet. Tam, ka bijām tikai divas, arī ir bijuši gan plusi, gan mīnusi. Plusi, jo esam ieguvējas – mēs varējām uzreiz jautāt, ja bija kas neskaidrs, bija daudz privātāka pieeja auditorijā un brīvāka atmosfēra sarunās ar pasniedzējiem. Daudz mācījāmies, lai būtu gatavas dalīties savās domās un diskutēt. Tiesa gan, reizēm tas arī nogurdināja. Taču arī norūdīja un lika sevi disciplinēt, jo bija jāsaplāno savs laiks tā, lai visus darbiņus izdarītu laicīgi, kā arī rēķināties ar cita cilvēka laiku un ziņot, ja kāda no mums nevarēja ierasties uz lekciju. Mīnuss tam (ka bijām grupā tikai divas) noteikti bija mazāka viedokļu apmaiņa. Tātad bija tikai mans, kursa biedrenes un pasniedzēja/pasniedzējas viedoklis. Taču arī par to bieži vien bija padomāts, jo daudzus kursus pavadījām kopā ar citu programmu studentiem. Otrais “nestandarts”: Covid-19. Ko te daudz piebilst… Attālinātās studijas un kārtējais pārbaudījums. Lai gan varu teikt, ka mūsu mazās grupas dēļ tas pat nebija diži liels pārbaudījums, tas pat šķita diezgan ērti, vēl jo vairāk tāpēc, ka neviena no mums nav dzimusi liepājniece.
Ko vēlējies sasniegt, sākot studēt Liepājās Universitātē?
B.B.: Ja godīgi, tad tādus konkrētus mērķus nemaz nebiju sev “nospraudusi”. Pēc LMMDV skolas pabeigšanas, zināju to, ka vēlos studēt kaut ko saistībā ar literatūru, konkrētāk – rakstīšanu. Meklēju LiepU mājaslapā vai ir kaut kas atbilstošs manām vēlmēm un meklēju tieši rakstniecības studijas. Man par pārsteigumu, šāda programma bija (..un aizvien ir)! Bet maģistra līmenī… Tad nu pētīju ko citu varētu studēt, lai pēc tam varētu iestāties rakstniecības studijās. Tā arī svaru kausi nosvērās par labu bakalaura programmai “Baltu filoloģija, kultūra un komunikācija”. Kāpēc tieši rakstniecība un literatūra? Mīlu grāmatas (es nepārspīlēju) un man patīk rakstīt. Kad biju maza, sēdēju zālē, vēroju dabu un rakstīju burtnīcā dzejolīšus. Atceros vienu konkrētu, kur rakstīju kaut ko par vardēm un vēju, pēc tam devos rādīt mammai, ko nu esmu sacerējusi. Viņa toreiz novērtēja manu sacerējumu pozitīvi un tagad es smejos un žēlojos, ka tas dzejolis vairs nav saglabājies, labprāt pārlasītu, lai saprastu vai tā nebija mātes mīlestība, kas izteica atzinīgu vērtējumu. Vēlāk, pusaudzes gados, arī biju šādus tādus dzejolīšus rakstījusi un vismaz divi no tiem ir saglabājušies manos dienasgrāmatu pierakstos. Ar dienasgrāmatu rakstīšanu gan nodarbojos vēl aizvien, nu jau rakstu vienpadsmito kladi.
Vai iecerētais ir izdevies?
B.B.: Savu izvēli nebūt neesmu nožēlojusi un ticu, ka arī nenožēlošu turpmāk. Tas, ko šeit apguvu, ir tikai un vienīgi milzīgs bonuss un labs pamats kam tālākam. Ļoti patika atmosfēra, kādu varēja baudīt ne tikai Kūrmājas telpās, bet arī pašā pilsētā, arī pasniedzēji bija lieliski, vienmēr atsaucīgi un pretimnākoši, un arī kursa biedrene, kura visu studiju laiku bija kopā ar mani un nepameta mani vienu… Uzskatu, ka studējot esmu tikai ieguvusi. Kā gan zināšanas vispār var apgrūtināt dzīvi, vai ne? Ja nu vienīgi tas, ka iedziļinies kādā tēmā un saproti – vēl ir tik daudz kā, ko Tu nezini… Pie tādas domas studiju laikā nonācu ne vienu reizi vien. Tieši tas arī ir tas dzinulis, kas visu laiku aicina turpināt un nepadoties. Katru dienu uzzini ko jaunu, papildini savas zināšanas un iepazīsti pats sevi. Vai tad tas nav brīnišķīgi? Ja vien daļiņa no visa aizķeras smadzenēs un liek aizdomāties, tad tas vien jau ir ko vērts.
Vai šodien studijas universitātē dod iespēju iegūt profesiju?
B.B.: Domāju, ka diezgan lielā mērā var atbildēt apstiprinoši. Jautājums vairāk ir par pašu cilvēku, cik gatavs un apņēmības pilns ir likt lietā savas iegūtās zināšanas un cik pārliecināts jūtas par to, ko studiju laikā iemācījies. Svarīgas ir arī piedāvātās darba iespējas un brīvās vakances, kurām pieteikties. Universitātē jau var iegūt to pamatiņu, tādu apjomīgāku, padziļinātāku zināšanu bāzi, bet nedomāju, ka tas ir pietiekami. Tālākais jau arī atkarīgs no katra paša personības un vēlmēm. Arī pašam studentam ir jātiecas pēc pilnības un jāapgūst daudzas lietas pašmācības ceļā, jāinteresējas par sev tuvām tēmām un jārokas vēl dziļāk, lai būtu pēc iespējas zinošāks savas jomas speciālists.
Kas tev dzīvē šķiet pats svarīgākais?
B.B.: Viennozīmīgi tā ir ģimene un patiesi, tuvi cilvēki. Tie, kas atbalstīs neraugoties ne uz ko. Lai vai kas arī notiktu, zinu, ka uz šiem cilvēkiem varēšu paļauties, pat ja mutē smelsies ūdens. Šķiet, ka dzīvē daudz kas var mainīties un daudz ko var zaudēt, bet ja blakus ir patiess draugs, cilvēks, kuram uzticos, tad var laipot cauri kaut briesmīgai vētrai un galu galā nonākt saulainākā vietā. Bieži vien arī pietiek tikai ar apziņu, ka, ja arī kas notiks, man būs kāds, kuram varēšu uzticēt savas bažas un man neuzgriezīs muguru. Tas ir ļoti daudz.
Ko visaugstāk vērtē cilvēkos?
B.B.: Atklātību, uzticību, draudzību, labsirdību… Spēju izteikt kritisku viedokli otram tā, lai neaizvainotu vai nepazemotu otru. Neko nenoklusējot, izteikties ar atbilstoši piemeklētiem, pārdomātiem vārdiem. Tas ir gluži kā rakstīt – kaut ko uzraksti, pārlasi, pielabo, līdz uzrakstītais izsaka to, ko domā un jūti. Man šķiet, ka tā cilvēkam ir viena burvīga īpašība – nolikt savu ego maliņā un nespodrināt savas spalvas uz citu cilvēku emocijām un jūtām. Kā arī spēja uzklausīt. Ne tikai cita cilvēka viedokli, bet arī dzīvesstāstu un pieņemt to, nekritizēt, neizsmiet… Atzinīgi vērtēju arī to, ka nu jau aizvien vairāk cilvēku nodarbojas ar sevis pilnveidošanu un pašizaugsmi, atgriežas pie būtiskākā un tas digitālajā laikā ir svarīgi – saglabāt cilvēcīgumu. Ja pārdomā savu viedokli un galu galā nonāk pie cita slēdziena – tas tikai pierāda to, ka cilvēks domā un spēj atzīt arī savas kļūdas, pat ja to neizsaka skaļi. Tas patiešām priecē, tas ir cienījami un to es ļoti novērtēju cilvēkos.
Kāds ir bijis tavs lielākais pārsteigums šogad?
B.B.: Hmmm, tāds lielākais un krāšņākais pārsteigums jau īsti nav, kas mani šī gada laikā ir pārsteidzis. Ir tādi mazi notikumi, iepriecinoši mirkļi. Un kurš gan labāk šo manu domu turpinās, ja ne Imants Ziedonis? Tāpēc te būs mazliet dzejas dvēselei un pārdomām:
“Un tādas lielas laimes nemaz nav.
Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki.
Ir tikai tādas mazas laimītes.
Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.
Ja otrs saprot, ko es gribu teikt.
Ja pažēlo tai brīdī, kad es raudu.
Ja cauri pārpildītam tramvajam
Nav jāizmokās mainīt sīko naudu.
Ja darbs no rokas iet, nav jākasās
Un nav ar skauģiem ikbrīd jāsatiekas.
Tā lielā laime taču veidojas
No ikdienišķi mazajām, man liekas.
Tu ieej veikalā un rindas nav!
Vai tā nav laime? Desmit tādas dienā,
Un, ja diendienā šitā laimējas,
Vai mazās nesummējas lielā vienā?
Es vēlu jums tās mazās maziņās,
Un katru vakaru tad cilvēks smaidīs.
Un, ja tā lielā pēkšņi gadīsies,
Neviens nav muļķis — garām nepalaidīs.”
Kā plāno savu dzīvi nākotnē?
B.B.: Necenšos neko daudz plānot, jo dzīve ievieš savas korekcijas un beigās visi plāni ir “kaķim zem astes”. Vienkārši daru to, kas man patīk un aizrauj. Cenšos neiet pret savām vēlmēm un interesēm, bet saskaņā ar tām. Pilnveidoju savu personību un turpinu tiekties uz augšu, man tiešām nav tādu konkrētu mērķu. Ja nu vienīgi pašlaik vēl neesmu atmetusi cerības iestāties rakstniecības studijās, bet tad jau vēl redzēs, kā viss iegrozīsies. Katrā ziņā savu nākotni saistīšu ar to, kas raisa manī patīkamas emocijas, kas mani aizrauj, lai varētu katru dienu pilnveidot sevi un varbūt iedrošināt arī kādu citu. Tas vien jau būtu daudz.
