Es esmu milzu ūdens bruņurupucis, nu labi, pagaidām vēl ne gluži milzu, man ir tikai pusgadiņš, man nav vārda, jo mamma nepaspēja to izdomāt. Muļķīga ir šī rupuču tradīcija dot vārdus sīkajiem tikai pēc gada. Nekad neesmu sapratis, kāpēc mums jābūt tik lēniem, lēnīgiem, apdomīgiem, mierīgiem kā akmens. Ja mēs būtu ātrāka, spriganāka suga, piemēram, kā delfīni vai sardīnes, man būtu vārds. Bet man nav. Jo mamma nepaspēja man to iedot. Jo mamma nomira. Viņa sapinās zilganzaļajos tīklos, ko kāda laiva nevērīgi iemeta ūdenī, jo viņiem tos vairs nevajadzēja. It kā okeāna tumšās dzīles tikai bezgalīgi varētu rīt un rīt viņu mēslus, nekad neaizrijoties. Mamma nožņaudzās. Un tāpēc man tagad nav ne mammas, ne vārda. Un esmu aizrijies, tik ļoti aizrijies ar visiem tiem vārdiem, ko gribu veltīt Augšpasaulei, Sauspasaulei, Gaisapasaulei!
Tu esi sīks divkājains, divrokains cilvēķelis. Tu esi nelga un nejēga tūrists, kas atbraucis bildēt mani un manu čaulaino tautu. Mēs labi izskatītos ierāmēti uz tava viesistabas kamīna blakus nokautu briežu ragiem, mēs izpelnītos smaidiņus un sirsniņas tavā “Facebook” galerijā, mūsu atveids karātos tev kaklā kā piekariņš. Noteikti nekad nebiji dzirdējis rupuču teicienu “Jo dziļāk dzelmē, jo vairāk tīklu.” Tagad arī tu esi sapinies. Tu spirinies, rausties, krampjaini gramsties. Skābekļa baloniņš iet uz beigām, vai ne? Tehniski runājot, teorētiski runājot, es varētu tev palīdzēt. Neesmu gluži haizivs, bet manu zobiņu un nadziņu spēks tevi atbrīvotu, tu uzpeldētu augšā, trīcošs un laimīgs, gandrīz piedzīvojis pēcnāves gaismu tuneļa galā. Stāstītu visiem, cik rupucis bija līdzjūtīgs, cik daba ir jauka, kā daba vienmēr sadodas rokās un palīdz, ja cilvēkam to ļoti vajag.
Kad mammīte ieķērās tīklos, es nespēju viņai palīdzēt, tā bija mana pirmā diena okeānā, kopš izšķīlos no olas. Mani brālīši un māsiņas toreiz bija tādi paši kā es, visi tik sīki, bezzobaini, bezpalīdzīgi. Tagad esam izklīduši uz visām četrām okeāna pusēm, visi bez mammas, visi bez vārdiem.
Es tev nepalīdzēšu, pat manas ķepas mazākais nadziņš nepakustēsies tavā labā. Redzu, ka tu vēl centies, rausties, vēl neesi samierinājies, tāpēc, kamēr man ir vēl kāds brīdis, es gribu tev pateikties. Es saku paldies jau iepriekš, ka būs par vienu jūsējo mazāk. Saku paldies jau iepriekš, ka vienam gidam reputācija pagalam. Saku paldies jau iepriekš, ka tavi bērni mūžam bīsies no okeāna un nenāks tam ne tuvumā. Saku paldies jau iepriekš, ka atstāj man kameru, ja varētu, es iemūžinātu tavu zilzaļo seju, koraļļu rifā sarīkotu izstādi. Es saku paldies jau iepriekš, ka barosi manas draudzenes haizivtiņas, ar visām savā maņām jau jūtu, kā viņas trauksies šurp, kad iekodīšu tavā rokā pēc tam, kad būsi beidzot beigts.
Jā, haizivtiņām gan ir iekšas. Viņas pazīst drēbi. Viņas jau sen saprata, ka jūs nav jāžēlo. Es vēlos izaugt liels un ciets. Es vēlos kļūt par zemūdens akmeni ar harpūnu asuma zobiem, lai būtu tāds pats kā manas draudzenes. Es vēlos sākt ēst gaļu un kost nost pirkstus visiem tavējiem. Es vēlos visus tavējos ēst brokastīs, pusdienās, vakariņās. Es dzīvošu vēl 150 gadu, kamēr manas ķepas mals ūdeni un mana mute šņāks, tavējiem okeāna valstībā nebūs miera ne dienu! Hmm, patiesi būs jāpakonsultējas ar haizivtiņām. Mēs varētu aizsākt okeāna pretošanās kustību, mēs varētu uzsākt zemūdens revolūciju.
Šķiet, ka ar tevi patiešām tūlīt būs cauri. Paldies par kompāniju, bija jautri! Paklausies vēl brīdi, man šķiet, es pats esmu izdomājis sev vārdu. Mans vārds ir Mao, Sauspasaules Naidnieks! Pamāj ar galvu, ja saprati. Labi, labi, joks! Viss okeāns zina, ka tavējie normālā valodā nemāk runāt un no zemūdens vārdiem neko nesaprot.
