Pirmā atmiņa no bērnības man saistās ar tanti pie kuras biju atstāta. Toreiz lēju gaužas asaras, jo vecāku nebija blakus. Pat neatceros cik man bija gadu, varbūt trīs vai četri, bet tante teica: “Neraudi, meitiņ, neraudi, visas asaras izraudāsi.” Šis teiciens man sekojis līdzi visu bērnību, kas pavadīta alkoholiķu ģimenē. Esmu redzējusi tik daudz un piedzīvojusi tik daudz, ka nevaru izteikt vārdos. Nevaru sūdzēties, par to, ka man bērnībā būtu kas trūcis. Man bija mantas, tīras drēbes, pašai sava istaba, arī ēst bija ko. Vienīgais nepaveicās ar slimību, ar kuru slimoja vecāki. Mamma bija neglābjama alkoholiķe, esmu redzējusi kā viņa slēpa pudeles manā istabā, lai tētis neatrod. Biju izmisusi bailēs, vienmēr trīcēju un raudāju, kad tētis rāva aiz rokas un kliedza uz mani: “Kur ir pudeles?”, redzot, ka mamma dzērusi guļ. Mamma bieži nebija mājās. Viņa baidījās nākt, kad bija dzērusi. Tāpēc, ka tētis tādos brīžos mēdza pacelt roku.
Atceros reizi, kad mamma gulēja uz grīdas, tētis turēja mammas galvu aiz matiem un dauzīja gar zemi. Tur bija asinis, vaidi. Biju turpat blakus, skaļā balsī raudāju un kliedzu, lai tā nedara, bet manī neviens neklausījās. Biju pārbijusies, nesapratu kas notiek, nezināju kas notiks tālāk un ko vispār iesākt. Es biju izmisusi. Lai tas neatkārtotos, es vienmēr no tēta slēpu, ka mamma ir dzērusi. Piecu gadu vecumā staigāju pa māju, meklēju visas pudeles, vācu netīrību, ko mamma bija atstājusi pēc dzeršanas. Bērnību pavadīju vienās bailēs un stresā. Bija brīži, kad mamma saņēmās un nedzēra, tad mūsu ģimene bija tiešām laimīga, mēs bieži braucām ekskursijās, mamma trīs reizes dienā gatavoja kārtīgu ēdienu, mēs smējāmies, bet es zināju, ka tas nebūs tā vienmēr. Man galvā bija kalendārs, trīs mēneši bija atskaites posms, ko zināju, ja mamma nav tajā laikā dzērusi, tad sāks atkal. Kad tuvojās trešā mēneša beigas es jau biju bailēs, katru dienu pie loga gaidīju viņu mājās skatoties vai nāk pa ielu. Tā nu es nodzīvoju trauksmē līdz 10 gadu vecumam, kad vecāki paziņoja, ka man būšot māsiņa. Vairums bērnu priecātos par šādu ziņu, bet es biju apjukusi. Es zināju, ka mamma dzers, ka tētis nekad nebūs mājās, jo es pat nezinu kur viņš pavadīja manu bērnību. Tētis nedzēra kā mamma, bet viņš nekad nebija blakus, es vienmēr biju pie tantes, kad mamma dzēra un es nezināju ko lai es bērns 10 gadu vecumā iesāku ar zīdaini. Es biju bailēs par to kas notiks ar manu māsu, ka man tagad jākļūst par mammu, jo īstie vecāki nekad nebūs līdzās. Katru vakaru raudāju pirms miega, līdz dienai, kad pasaulē nāca mazā māsa. Mamma saņēmās, vairs nedzēra, viss uz laiku bija ideāli, bet es joprojām biju stresā par to, ka tas varētu atsākties. Tad, kad māsai bija 2 gadi, mamma un tētis mājās nebija, es jau zināju, kur viņi ir. Biju atstāta viena ar bērnu uz rokām. Visu nakti nosēdēju pie māsas gultiņas raudot, domājot par to kas notiks tālāk un ko man iesākt ar mazuli, kā lai es pati pabeidzu skolu. Kad māsa sāka iet bērnu dārzā, es viņu turp vedu un vienmēr savācu, jo vecāki to varētu arī neizdarīt, tā kā tas reiz notika ar mani. Es māsai taisīju ēst, šķiet, viņa nemaz neizprata kas notiek patiesībā un kāda ir dzīve. Es no viņas slēpu visas vecāku neģēlības. Māsa bieži gulēja pie manis un bieži es viņu nelaidu pie mammas vakaros, kad bija pārradusies pēc darba dzērusi. Biju arī runājusi ar mammu, lai viņa pārtrauc dzert, lai saprot, ka viņai ir ģimene, bet mamma ar asarām acīs vienmēr teica, ka viņai ir kauns, žēl un, ka viņa centīsies tā nedarīt.
Tad, kad man palika 18 gadi un māsai 8, mamma nomira no alkoholisma. Tajā brīdī es sapratu, ka sagrūst visi mani sapņi par studijām, es kļuvu par mammu māsai, jo bija jāpalīdz skolas gaitās, jāved uz pulciņiem. Tētis to nedarīja, joprojām, reti bija mājās. Ziemassvētku deju koncertā, kad māsa uzstājās, es skatītāju zālē sēdēju un raudāju. No vienas puses beidzot es biju atvieglota, es sapratu, ka vairs nebūs tas stress, tās ciešanas un māsai nebūs tas viss jāpiedzīvo. Brīžiem domāju vai es vispār būtu spējusi māsu vienu tur pamest, lai brauktu studēt. Šobrīd man jau ir 33 gadi un joprojām netieku galā ar to visu, kas bērnībā piedzīvots, reiz domāju par pašnāvību. Tā kā man pašai ir piedzimusi meita, tad nespēju viņai to nodarīt. Ilgus gadus slīku depresijā, nekad nelietoju alkoholu un nespēju iedomāties par tādu domu, joprojām nevaru aptvert visu, kas ir noticis, kā māte to var nodarīt savam bērnam. Lai mainītu sevī kaut ko, lai nedarītu pāri savai meitai, sāku apmeklēt psihoterapeitu. Tas palīdz, bet joprojām dzīvoju ar apziņu par izpostītu bērnību. Māsa izauga par izglītotu meiteni ar stabilu darbu, ar kuru visi radi lepojās. Es radu acīs vienmēr būšu tā meitenīte, kuru nedēļām aizmirsa pie tantes.
Adam Chandler fotogrāfija “Emptied Bottles…” ir licencēta saskaņā ar CC BY-NC-ND 2.0
