Netālu no zemes, bet tālu no debesīm. Gandrīz kā koks, bet pavasarī neuzplaukst un vētrās tam nelūzt zari. Palicis nomizots un pelēcīgi antiseptiķots stumbrs, kurš zemē iesprausts kā tāds nestabilu puķu skals. Bez saknēm, bez putnu būriem un bez locīšanās vējā. Un galotnē sasiets, tiešāk sakot – piesiets, bet ne pie puķēm, bet gan pie citiem – tādiem pašiem, ne gluži blakus stāvošiem, bet arī ne tālu esošiem. Ar trīs metāla virvēm viļņojot no staba uz stabu. Kā gari, ieapaļoti komati, zemē apgāzti un cits pie cita salikti, ar stabiem atstutēti, vadi transportē saspringto sprieguma kravu. Koka kolonna ar trīskārtīgi iekārtu metāla ķēdi. Un ar šo ķēdi nav atsiets neviens suns. Uz šiem striķiem nav žāvēts neviens tikko izmazgātais palags. Virs kāda krustojuma pa sasietam botu pārim un piekusušiem strazdu bariem. Piepilsētai cauri un gar grāvmalu vadi vēl nebeidzas. Tur tīruma plašumos tie izstiepjas kā no mutes pusizņemta kožlene. Mežā gājusi un ilgi pazudusi, šī līnija zīmē sev ceļu garām īstiem kokiem, to pulkiem. Garām purviem un pļavām savas tauvas tie nes vēl un vēl.
Ierastais ritms tiek izjaukts, kad komunikācijas ievelk tumši pelēku līniju pret mājas sienu. Visi sakari ar viena pakša apkari. Porcelāna glāzes noslēpumaini ietin vadus ķieģeļu spraugās, un tie pazūd.
Kopā ar stabiem uz šo, ziemā neapdzīvoto, māju ved arī ceļš. Pirmos kilometrus tas būs plats un nelīdzens. Kādā brīdī šī situācija mainīsies, ceļš kļūs šaurāks, bet līdzenāks. Taču sniegam nokūstot, arī šī situācija mainīsies un ceļš kļūs gan šaurs, gan nelīdzens. Pēc tilta ceļš paliks pavisam šaurs, bet bedres mēs pagājušo vasar aizbērām ar salauzto šīferi un oglēm. Kopā ar kūdrainajiem dubļiem sanāca ļoti labs pamatiņš un šīferi mēs sasitām līdz pilnīgai nemaņai. Vienīgi pēc trīs ar pus peļķēm beigsies ogles, vēl pēc brītiņa šīferis. Bet neuztraucieties, ja brauksiet no rīta, varbūt būs uzsalis.
Tur, ceļa galā, upes labākajā krastā stāv māja. Upes malā gadiem ilgi te stāvējusi. Ar sarkanu, saules izturīgu spāņu ranillio jumtu, zem kura jaunās sijas vēl ilgi smaržos pēc gatera pieputējušajiem stūriem. Baltiem ķieģeļiem, vēl baltākiem plastmasas logiem. Aizšpaktelētām spraugām un novērstām sūcēm. Ar jaunām tapetēm un tikpat svaigām grīdas līstēm. Plastmasīgi parketveidīgais segums izgūlies uz grīdas kā tāds pārēdies kaķis, kurš uz sevis tur īsi pēc remonta uzradušos stūra dīvānu, kādu skapim līdzīgu plauktu kaudzi un citas mēbeļlietas. Un durvis arī jaunas, uguns rūdītas, ar dubultu slēdzeni slēdzamas. Biezākas kā garāžai, ar biezu actiņu, caur kuru paveras skats uz svaigi nobetonēto lieveni un dubļaino pagalmu. Iekšā, uzkāpjot pa svaigi lakotajām kāpnēm, pārņems vēlme pieiet pie loga. Un atverot vienu, durvīm vislīdzīgāko logu, pēdas uzkāps uz pavēsi mitrās, balkonam līdzīgās terases. No turienes skatiens negribēs apstāties ne otra krasta kontūrveidīgajos koku siluetos, ne arī lēzenajos upes līkumos. Pēc dažām sekundēm betons sāks saldēt Jūsu zeķes, vēlāk jūsu pēdas un visbeidzot Jums būs jādodas atpakaļ iekšā un ceram, ka Jūsējiem patīk siltums, jo Mēs atbrauksim dienu agrāk. Sagaidīsim Jūs ar siltu kamīnu. Iekurinās vēl pirti. Jums piepūšamie matrači ir? Pēc remonta Mēs vēl neesam domājuši par viesu ērtībām. Augšstāvā ir vairākas atsevišķas istabas. Nē, nu kaut kādas segas Mums ir. Lai gan guļammaisi daudz vietas neaizņem, paņemiet arī tos! Eu, Jums ir kāda normālāka tumba? Labi, poh, būs subis. Jā, izcels no bagenes un pieslēgs istabā! Jāatceras tikai nopirkt izoleni, paga vēl Alkohols. Nu, kaut kāda šņaga jau būs, bet visas mutes tāpat nepielies un visas gaumes neuzminēs. Nopērciet, ko un cik paši vēlaties. Tikai sarunājam, ka šoreiz savas bēdas nebūs jāslīcina viskijā, labi? Ā, kādu meloni vai arbūzu? Jā, varat paķert, labi, nu tad gaidīsim, līdz piektdienai!
Un piektdien, kad visi jau bija paspējuši izsildīties pirtī, un nu jau arī pamatīgi iesildīties lielajā istabā, īsi pirms pusnakts, upes līdzenā, bet saules staru izēstā, ledus kārta saplīsa. Kā uz zemes nosviests šķīvis, kuru straume aizslauka sev līdzi lielajā jūras šaufelē. Lēni bet spēcīgi, sasalušā ūdens gabali laidās zemāk pa upi. Tie turējās blakus viens otram. Neviens no viņiem negribēja aizķerties aiz kāda koka vai vēl ļaunāk – iestumties netīri dubļainajā krasta līkumā. Garām slīdošie šļakstinājās un smējās par tiem, kurus straume vairs nespēja iedabūt atpakaļ upē. Aiz dusmām tiem bija tendence kāpt otram uz galvas. Augšējie slīcināja apakšējos, vietām pat izveidojās veselas ledus čupas, kuras kusīs vēlāk kā uzplauks pirmie pavasara ziedi. Pēc ziemas guļas upe ravēja ārā visu, kas viņai bija pa ceļam. Kārklu krūmi, pīlādži un citi mazāki kociņi nobrāza ne vien savu mizu, bet bieži vien pat tika izrauti ar visām saknēm un kopā ar ledus putru devās savā pēdējā ceļojumā. Arī vidēji slīpais krasts par šķērsli uzskatīts netika.
Ja neskaita dārzu, tad pirtiņa cieta pirmā. Ūdens līmenim paaugstinoties, kāda smagāka ledus kompānija to nostūma nost no pamatiem, izlauza durvis un tvaiku uz akmeņiem uzmeta pēdējo reizi. Metāla skurstenis krakšķēdams uzkrita uz slapjās lāvas.
Arī šķūnī pali ielauzās bez atslēgas. Sausā malka palika sausa tikai grēdas augšpusē, ja vien grēda nebūtu sagāzusies un visas pagales izpeldētu pa pagalmu. Vecais dīvāns droši vien nav izžuvis vēl šodien. Uz tālāk stāvošā grābekļa ūdens uzkāpa, bet, šķiet, no sitiena veiksmīgi izvairījās. Citi, pret sienu atslietie dārza piederumi uz sava kāta iezīmēja līmeņa augstumu. Ūdens skautas tika ar tālāk esošās rokas grieznes, zaru grieznes, krūmgrieži, zāles dzirkles, dzīvžoga dzirkles, zāles trimmeri, piķēšanas grieznes, kā arī universālas grieznes un grieznes vispārīgiem nolūkiem. Bet savukārt trimmeri vispārīgiem nolūkiem, knaibles, ar roku darbināmi kultivatori, ķelles, kapļi, lāpstas, liekšķeres, dakšas, lokzāģi, rokas zāģi, atzarošanas zāģi, apkalpošanas naži, rīku asinātāji, rīku makstis, un kaplīši noslīka vai straumei palīdzot, pazuda pa šķūņa izpuvušo, pirms daudziem gadiem pienagloto dēļu apakšu. Jāpiemin arī lielā šķūņa žurka, kura acīmredzami savā pēdējā peldē bija peldējusi uz muguras, par ko liecināja viņas slapji, bet reti spalvotais vēders augšpēdus.
Pa bruģēto taciņu upe uzkāpa ciemos arī pie dzīvojamās mājas. Pakāpienu pa pakāpienam sākumā tā nokāpa lejā. Uz pagrabu. Pārbaudīja burciņu hermētiku, nomazgāja zemes no pērnajiem kartupeļiem, padzērās ierūgušo kompotu un kāpa atpakaļ augšā. Tikmēr Mēs un Viņi slēdzām dziesmu pēc dziesmas, un par āra slapjo nelaimi neraizējās.
Mājās atrodamie vadu gali veiksmīgi bija sastiprinājušies ar pastiprinātāju un no bagāžnieka izcelto sabvūferu. Labi gan, ka atcerējāmies nopirkt izolācijas lenti, citādi ko Mēs te klusumā darītu? Spēlētu galda spēles? Skaļā mūzika ļāva ne tikai nedzirdēt kā izkustas ledus, bet arī dejas ritmos kārtīgi izkustināt gurnus un pārējo ķermeni.
Basiem bagātais skaņdarbs līdz galam nenoskanēja.
Kurš to būtu domājis, ka pazudīs elektrība? Laikam būs izsisti korķi. Tā mēdz gadīties, ja plus un mīnuss ir divi atsevišķi vadi, kas pa vienam sabāzti rozetē.
Tiešām tik grūti noturēt savu glāzi neizlietu? Visas zeķes jau slapjas te bradājoties. Ieslēdziet tak to elektrību, reāli visa grīda slapja! Daļa no Mums pēc brīža iedomājās par kādu pārplīsušu trubu vai vaļā atstātu ūdens krānu. Taču acīm pie tumsas pierodot, pilnmēness apspīdēts, gar pašu logu aizslīdēja balts ledus klucis, kas atklāja slapjo kāju noslēpumu.
Eu, eu, eu! Ir problēma! Paskatieties pa logu! Ātri svarīgāko nesam augšā! Un pilēm pilot, pa pakāpieniem augšā uzkāpa ne tikai mugursomas, virsjakas, bet arī vieglā elektronika un pāris svaigo mēbeļu.
Atlocītiem bikšu stariem un priekštelpā peldošiem apavu pāriem Mēs un Viņi slēpām zosādu viens no otra. Drīz varētu palikt vēsāks. Ne aizbraukt kur, ne kāds brauks pakaļ. Raudāt neviens neraudāja, jo no raudāšanas sausāks nepaliks. Augstāk par spirālveida kāpņu otro pakāpienu ledus aukstais ūdens nekāpa. Bezjūtīgākie drosminieki nokāpa izslēgt elektrību pavisam. Pēc divdesmit slapjām minūtēm līmenis nokritās atpakaļ līdz pirmajam pakāpienam. Kamīns, protams, bija nodzisis un jautrās sarunas mūzikas laikā, klusumā kļuva drūmas un satraucošas. Domas par zvanīšanu kādam ārkārtas dienestam tika atliktas līdz ar jauniešu optimismu, ka viss taču būs labi. Un tā arī bija, ūdens pirmajā stāvā vairs nebija tik daudz kā sākumā. Pat čipsi uz galda nebija samirkuši. Ja tas atkāpsies vēl vairāk, tad jau pat varēs domāt par elektrības atjaunošanu, jo stabi taču vadus nemērcē.
Mums jāiekurina kamīns. Mugursomās atrastie papīri silda saslietās pagales. Pa to laiku lupatas un spaiņi uzsūc un pie reizes izmazgā upes atmiņas.
Kad krāsns bija iesilusi, tad, pateicoties augstajiem pamatiem, ūdens mājā tikpat kā vairs nebija. Bet pagalms, šķūnis, garāža, siltumnīca, vecā kūts, pagrabs un šķībā pirts joprojām vaicāja pēc dvieļa. Visbeidzot bezaizkaru virtuves logā pat iespīdējās vada gala iekārtā spuldze. Vēl pēc pāris minūtēm pat ieskanējās mūzika.
Sekas likvidējot un žāvējot, atkal saskandinājās uzdzeramā glāzes. Viesiem pēc spraigās un notikumiem bagātās ballītes sagribējās ēst. Lai kompensētu plūdu radīto klusumu, mūzika tagad skanēja vēl skaļāk arī tajos brīžos, kad lielajā istabā neviens nebija. Un istabā neviens nebija, jo visi bija virtuvē, laikam tāpēc īsti neviens tās liesmas neredzēja. Dūmi notikuma vietā ieradās pirmie. Ūdens bija ticis pastiprinātājā vai kaut kā tā, tad pa tapeti liesmas tika visur, kur vēlējās. Čirkstot un čaukstot slapjajai grīdai, māja izžuva ātrāk kā bija plānots. No kā vairījās, to tagad vēlējās vairāk par visu. Kā izrādījās, arī ugunsdzēsējiem tikšana līdz mājai prasīja pūles, taču ne reizi tie vēl nebija dzēsuši māju, kas nodeg plūdu laikā. Kad viss bija beidzies, nogurušais glābēju šoferis vēl paspēja uzstumties virsū vienam no samirkušajiem auto, un to nepamanot, ar vieglu riteņu iegrimi dubļaino pagalmu pameta.
Zigurda Zaķa fotogrāfija “Lai žūst!” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
