Vai pazīstat sajūtu, kad katru dienu kas sāp? Sāpes kas atkārtojas? Visu laiku viens un tas pats. Ar laiku vairs nešķiet kas ievērības cienīgs? Sākat tam nepievērst uzmanību un vispār ignorēt? Man reiz tieši tā arī bija. Mēnesi no vietas sāpēja galva. Katru dienu. Jā, briesmīgi, es pilnībā piekrītu, jo izjutu to uz savas ādas un pirmā nedēļa, varbūt pat divas, tiešām bija kaut kas nenormāls. Staigāju īgna, cīnījos pati ar sevi un saviem pulsējošajiem deniņiem, izvairījos no tupšanās vai liekšanās, jo brīdī, kad cēlos, viss tikai pasliktinājās. Biju viegli aizkaitināma, jo tās sāpes nekur nepazuda pat tad, kad iedzēru pretsāpju tabletes. Vienalga kuras un vienalga cik stipras. Varēju ēst saujām, bet nekā, gluži kā popkornu. Popkornu ēdot, vismaz rodas vismaz sāta sajūta… Nē, sāpes nepārgāja. Turpināja mani vajāt. Vienā brīdī sapratu, ka es tam vairs nepievēršu uzmanību. Man aizvien sāpēja, bet es pie tā biju tik ļoti pieradusi, ka vienkārši nejutu. Cilvēks pierod pie visa.
Tajā – sāpju laikā mācījos pamatskolā. Pat vecākiem īsti nebiju pateikusi, ka katru dienu monotoni sāp galva. Biju samierinājusies ar sāpēm, pieņēmusi tās kā kaut ko pastāvīgu savā dzīvē un vairs nepiefiksēju, ka man tādas vispār ir. Pulsējošā sajūta nebija nekur zudusi, es vienkārši pie tā biju pieradusi. Pārstāju pat lietot to vienu vienīgo pretsāpju tabletīti. Aizvien biju viegli aizkaitināma, bet šķiet, ka pat apkārtējie cilvēki, kuriem nācās katru dienu ar mani saskarties, bija pie tā pieraduši un pievēra acis manu pēkšņo dusmu uzplūdu un kašķu priekšā. Visi to bija pieņēmuši kā kaut ko pašsaprotamu, it kā tā būtu bijis vienmēr un nekādas zemestrīces nav bijušas. Jā, pārējie arī pārstāja tam pievērst uzmanību.
Mēs pierodam pie nenormālām lietām un ar tām samierināmies.
Pavisam nesen sapratu, ka esmu pieradusi arī pie šāvienu trokšņiem, kurus dzirdu stāvot savā lauku sētā. Paskaidrošu… Manas ģimenes lauku īpašumam pavisam tuvu atrodas Skrundas militārā pilsētiņa. Tā pati, kur agrāk bija Skrundas lokators. To uzspridzināja, un nu jau šo teritoriju izmanto militārajām vajadzībām. Ja ietu pāri laukiem un cauri mazām mežu platībām, tad attālums, kas šķir manu lauku sētu no militārās pilsētiņas, varētu būt vien kādi nieka 10 km. Varbūt pat mazliet mazāk. Ja kāds vēlas braukt ar automašīnu, tad nāksies braukt tādu lielāku loku un galamērķi varēs sasniegt, nobraucot kādus 15-20 km. Atšķirība ir, vai ne?
Taču par to nav mans stāsts. Tajā dienā, kad nesteidzīgi stāvēju pie veļas striķa un žāvu veļu, atkal dzirdēju šāviena trokšņus. Apkārt valdīja klusums. Nebija ne stiprs vējš, kas čabinātu koka lapas un radītu kaut kādu skaņu, ne arī ierastā mašīnu motora rūkoņa, kas brīdinātu par tās tuvošanos uz Aizputes-Skrundas ceļu. Bija klusa, apmākusies rudens diena un tālumā dzirdami vien šāvienu trokšņi. Atceros, ka pie sevis nodomāju – kas tas varētu būt? Tiešām šāviens no tanka? Reizēm ir dzirdami automātiskā ieroča šāviena trokšņi. Bet todien tie bija tādi kārtīgi, lieli grāvieni, vienam šāvienam nesekoja uzreiz nākošais. Bija pauze un tad atkal nākošais grāviens. Es prātoju kas tas par ieroci, kurš izdod šādus grāvienus, tik skaļus, turklāt tikai vienu. Varbūt tomēr mīnas? Šāvējam jābūt precīzam, jo nākošo lādiņu var veikt tikai pēc vairākām sekundēm. Vai arī mācībās pieņemts, ka katrs kareivis izpilda tikai vienu šāvienu un aptuveni 20 sekunžu laikā apmainās ar nākošo, kurš arī šauj? Kā viņi šāva? To es nezinu, bet šāvieni un sprādzieni ir dzirdami no manas lauku sētas.
Tobrīd nodomāju – es te mierīgi žauju veļu, jūtos droši, kaut arī dzirdu šos šāvienus. Pirmo reizi, kad tos dzirdēju, nemaz nesapratu, kas tas ir. Nodomāju, ka kāds jokainis šauj raķetes gaišā dienas laikā, tikai es, nez kāpēc, neredzu vizuļojošās gaismiņas, kuras ierasts redzēt debesīs pēc uguņošanas fināla. Mamma mani apgaismoja: “Tu dzirdi Skrundas militārajā pilsētiņā notiekošo”. Biju pārsteigta, jo pirms tam nemaz nezināju, ka pār laukiem mūs šķir nieka desmit kilometri.
Jā, protams, ka uzreiz iedomājos par Ukrainas iedzīvotājiem. Viņi šos šāvienus dzird katru dienu, tāpat kā es, bet nejūtas droši. Ukraiņi nav pasargāti un es pat nevaru ne iedomāties, ko viņi pārcieš. Kamēr es te mierīgi žauju veļu un klausos kā dārd sprādzieni un šāvieni, pat īsti tos nesadzirdot, (jo esmu jau apradusi ar šo skaņu un esmu sākusi tam nepievērst uzmanību), viņus reāli nošauj. Varbūt arī paši ukraiņi jau ir pieraduši pie šāvienu trokšņiem un stresa, kas valda apkārt? Šo visu var teikt arī par ziņām, kuras lasu ziņu portālos par Ukrainas karu. Cilvēki pie šīm ziņām ir pieraduši tik ļoti, ka tās pieņem kā normālu savas dienas sastāvdaļu un pat neatver un neizlasa rakstu līdz galam. Taču tas jau nenozīmē, ka problēmas nav. Ir, un kādas vēl, bet tas nu ir mūsu pieradums.
Manuprāt tā ir liela problēma. Pierašana pie nejēdzībām.
Tas pats notika ar pandēmiju. Sākās attālinātās mācības, lai ierobežotu Covid-19 izplatību. Daudziem nemaz nešķita pievilcīgas attālinātās mācības un sēdēšana pie datora. Gribēja atgriezties klātienē… Taču tagad, pēc divu gadu prombūtnes, gan studenti, gan pasniedzēji ar to ir apraduši un daļa pat negrib atgriezties klātienē. To dara nelabprāt, kaut gan sākumā bija grūtības ar attālinātajām studijām. Pārmaiņas pieņēma, pierada un nu jau uzskata par pašsaprotamu, ka studijas notiek attālināti. Tas vairs nav nekas jauns.
Ko es ar šo visu gribēju teikt? Cilvēki pierod pie visa. Pat pie tādām lietām, kas liekas pilnīgi absurdas. Pierod, ka ikdienā sāp. Pierod, ka ikdienā ir nejēdzības. Pierod pat pie tā, kas nav pierašanas cienīgs.
Pierod pie labā un pie sliktā. labā, gan ne tik labā. Pierod pie lieliskiem cilvēkiem sev blakus, jo sāk pieņemt to kā pašsaprotamu, bet aizmirst, ka tā tas var arī nebūt. Pierod, ka apkopēja uzkopj kādas sabiedriskas telpas un pašiem aiz sevis nekas nav jāsavāc. Tikai aizej uz darbu/skolu/veikalu un viss ir skaisti sarindots pa plauktiņiem, grīdas izslaucītas un uzmazgātas… Pierod, ka sētnieks pilsētā savāc iedzīvotāju vai kaiju izmētātos atkritumus. Kas notiktu, ja izejot ārā rēgotos nekārtības un haoss. Saprastu, ka atkritumi mētājas un sētnieks nav sakopis? Jā, tad būtu šoks, burkšķēšana, lamāšanās… Taču, ja dienu no dienas haoss atkārtotos – cilvēks vai nu sāktu pats ko darīt lietas labā un sakoptu, vai arī vienkārši pie nejēdzībām pierastu. Galu galā cilvēki pierod pie informācijas pārpilnības un pierod pie informācijas neesamības. Pierod pie sāpēm, pierod pie ērtībām, kuras kādu dienu var arī nebūt un pierod arī pie tā, ka tādu ērtību nemaz nav.
Tā tam nevajadzētu būt. Mums nevajadzētu pierast ne pie labām lietām, kas notiek, ne arī pie sliktām. Mums nevajadzētu to pieņemt kā pašsaprotamu. Cilvēki vispār ir savādi veidoti. Tā nu tas ir.
Normunda Mežiņa fotogrāfija “Mazais Namejs” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
