Sajūta, ka tūlīt pamodīsies un viss būs tikai sapnis, nepamet jau divus mēnešus. Viss gluži vienkārši bija pārāk ideāli, pat neticami. Vai tiešām es pirms pusotra mēneša absolvēju vidusskolu? Un drīz pēc tam iekļuvu kārotās studiju programmas budžetā? Vai tā var būt, ka tūlīt jākāpj ārā no lidmašīnas, kas mani ir aizvedusi mana pirmā ceļojuma sākumpunktā? Pie tam vienu pašu – bez vecāku rūpju pilnajiem, tomēr uzbāzīgi ierobežojošajiem skatieniem!
Noteikti kuru katru brīdi noskanēs modinātāja zvans, un būs jāceļas, lai dotos uz skolu. Sapnis jau tā ir ieildzis. Brīdī, kad lidmašīnas riteņi savienojas ar skrejceļa asfaltu, es iekniebju kreisās rokas īkšķa pamatnē. Tas ir ieradums, kuru piekopju jau kopš pēdējā zvana, cerībā, ka tas lauzīs ilūziju. Nesanāca. Es vēl aizvien esmu lidmašīnā.
Vēl es esmu paradusi pārskaitīt savu roku pirkstus. (Kaut kur lasīju, ka sapnī cilvēkam ir vairāk par desmit pirkstiem.) To es daru, ejot uz bagāžas saņemšanas vietu. Tad pārskaitu vēlreiz, neticot, ka to tiešām ir desmit, taču rezultāts nemainās. Smaids sejā paliek aizvien plašāks. Vai es tiešām šobrīd esmu Berlīnē? Nu labi, lidostā Berlīnes apvidū?
Iepriekš mani uztrauca tas, kā no lidostas nokļūšu līdz pilsētas centram, bet bažām nav pamata – uzticos intuīcijai un sekoju vairumam pasažieru, un drīz vien es jau atrodos uz stacijas perona, bet pēc 30 minūtēm jau izeju pa centrālās stacijas durvīm.
Berlīne ir lieliska, bet tā nav mana brauciena mērķis. Aplūkojusi dažus tuvumā esošos galvenos objektus, es ātri paēdu un laikus atgriežos stacijā. Laik vēl ir diezgan, tomēr man ir bail aizmaldīties par tālu, apmaldīties un nokavēt vilcienu. Kā nekā pilsēta man ir sveša, arī tās milzīgā stacija. Paiet kāds laiciņš, kamēr atrodu to peronu, no kura vilciens mani aizvedīs tuvāk manam galamērķim – Barselonai.
Neesmu izvēlējusies ātrāko un ērtāko transportlīdzekli šādam attālumam, bet esmu laimējusi iespēju izmantot Eiropas vilcienus bez maksas. Vēl viena lieta, kam nespēju noticēt. Esmu pati sev sarežģījusi braucienu un pakļāvusi sevi lielākam riskam, toties tagad man ir iespēja redzēt Rietumeiropas dabas dažādību caur vilciena logu. (Nu, vismaz tās daļas, caur kuru braukšu diennakts gaišajā laikā).
Ir deviņi vakarā, un manam pirmajam no septiņiem vilcieniem jāierodas pēc piecpadsmit minūtēm. Pēkšņi vienlaikus uz ekrāna parādās un pa skaļruņiem atskan paziņojums vācu un angļu valodā. Vilciens kavēs divas stundas. Pēkšņi nelielais satraukums, kuru izjutu iepriekš, desmitkāršojas. Man taču paredzēta tikai pusstunda, lai Frankfurtē pārkāptu nākamajā vilcienā uz Berni. Ko tālāk? Te nu bija pirmais ceļojums. Bet varbūt, tikai varbūt, kavēs arī mans otrais vilciens, un līdz rītam man tomēr izdosies nokļūt Šveicē un turpināt ceļu tālāk… Nav jau citu variantu kā gaidīt šo pašu vilcienu, gan jau viss nokārtosies un maršrutu būs iespējams pārplānot.
Otrais vilciens, protams, ir izbraucis laikus – pusotru stundu pirms manas ierašanās Frankfurtes centrālajā stacijā. Esmu nogurusi, ne lāgā izgulējusies, jo baidījos aizgulēties un aizbraukt par tālu. Vilcienā man vismaz bija iespējams uzlādēt telefonu, un, izmantojot Rail Planner lietotni, ātri vien es iegūstu jaunu maršrutu. Bet līdz šīs dienas naktij es varu nokļūt tikai līdz Narbonnai. Tad jāgaida visu nakti līdz nākamajam vilcienam, kas mani aizvedīs līdz Spānijas robežai. Bet gan jau būs labi. Laikus tik jāuzlādē telefons un poverbanka. Pavadīšu tās septiņas stundas, snauduļojot uz krēsla stacijā un skatoties seriālu.
Ir astoņi rītā, kad es iekāpju vilcienā uz Šveici. Brauciens ir garš, bet ilgi es neguļu. Atlikušo brauciena laiku es sadalu starp skatīšanos pa logu un “Annas Kareņinas” atvērumā, tomēr skati manu uzmanību piesaista vairāk. Tādi kalni! Un es to būtu palaidusi garām, ja pirmais vilciens nebūtu nokavējis! Braucot cauri Šveicei, pat nepūlos atvērt grāmatu – kalni un ezeri pārņēmuši manu uzmanību, un es aizmirstu satraukumu, ko radījusi atrašanās tālu no mājām un brauciena sarežģījumi. Ik reiz, kad izbraucam no tuneļa, sev iekniebju.
Bernē un Ženēvā man ir īss laiks, lai pārsēstos, bet atrast īsto peronu ir ļoti viegli. Lionā ir jāpagaida ilgāk, ir jau vēla pēcpusdiena, un stacija ir pilna ar cilvēkiem. Man jāsēž uz čemodāna, un tas nav ērti. Aviņonā jau atkal laiks starp vilcieniem ir salīdzinoši īss, tāpēc nolemju uz tualeti neiet – ar čemodānu tas ir grūti un ilgi. Narbonnā man būs daudz lieka laika.
Francijas vilcieni ir mazāki, paredzēti tikai reģionāliem braucieniem. Kontaktligzdu pie sēdvietām nav. Bet man vēl ir uzlādēta poverbanka, un kontaktligzdu varēšu atrast arī stacijā.
Garie braucieni mani ir nogurdinājuši, ir ļoti karsts, un normāla maltīte nav ēsta kopš Berlīnes, ja McDonald’s ēdienu par tādu var uzskatīt. Sāku jau nožēlot, ka neaizlidoju līdz Žironai, tas nekas, ka vilcienu biļetes praktiski netiktu izmantotas. Narbonnā mani sagaida viens pārsteigums pēc otra, un mans sapnis jau ir kļuvis par murgu. Stacijas tualete nestrādā, pati stacijas ēka pēc 30 minūtēm aizveras, un man jāpaliek uz ielas. Izrādās, Narbonna ir maza pilsētiņa – Mcdonald’s darba laiks ir līdz astoņiem, tuvākie benzīntanki piedāvā tikai degvielu, bet tuvumā esošā veikala darbiniece, kurai miksētā angļu un spāņu valodā cenšos pajautāt par tualeti, man pakrata ar galvu. Kāda francūziete, redzot, ka esmu pēdējā no vilciena pasažieriem, kas vēl gaida pie stacijas, laipni piedāvā (angliski!) uzgaidīt ar mani, kamēr man kāds atbrauc pakaļ. Viņas piedāvājumu nākas noraidīt, lai gan negribas līdz rītam gaidīt vienai pašai.
Ir piektdienas nakts Narbonnā, un es neesmu vienīgā, kas atrodas ārā. Esmu atmetusi ar roku idejai pastaigāties, tā vietā nosēžos uz čemodāna, ielieku austiņas un turpinu pa ceļam iesākto seriālu. Pēc neilga laika mani pārtrauc kāds vīrietis, kurš mani uzrunā franciski. Atbildu viņam angliski, ka nesaprotu. Nemitīgi kniebju sev plaukstā, cerot pamosties. Vīrietis angliski prasa, ko gaidu, un, kad uzzina, ka vilcienu, piedāvā man naktsmājas. Esmu tik sabijusies, ka tikai purinu ar galvu. Viņš turpina piedāvāt, apsola mani no rīta atvest atpakaļ. Vai tā ir tikai laipnība vai tomēr pakalpojums tiek piedāvāts pret pakalpojumu? Jebkurā gadījumā piekrist netaisos. Stacija atveras pēc trīsarpus stundām. Nav tik traki. Stingri atbildu, ka man naktsmājas nevajag, un atsāku seriālu. Vīrietis beidzot aiziet, bet es pārsēžos tālāk no ceļa un tuvāk stacijai. Austiņas neizņemu, arī apkārt vairs neskatos, baidoties pievērst sev uzmanību, uz garāmbraucošo mašīnu taurējieniem un to pasažieru uzsaucieniem nereaģēju. Laiks rit, un pusstundu pirms stacijas atvēršanās gaidīt ierodas vēl kāds, man par atvieglojumu – kāda meitene. Beidzot atviegloti uzelpoju un pārstāju knaibīt jau nejūtīgo plaukstu.
Stacija atveras, bet līdz vilcienam tāpat jāgaida vēl trīs stundas. Tualete vēl aizvien slēgta, bet es varu atkal uzlādēt telefonu un pasnaust stacijas zāles krēslā. Tuvumā ir apsargs, tomēr tāpat čemodānam virsū uzlieku kājas, mugursomu apķeru pie vēdera, bet telefonu stingri turu saujā. Modinātājs noskan pusstundu pirms vilciena ierašanās. Kad esmu vilcienā, atkal uzlieku modinātāju un atkal guļu – skati vairs nav aktuāli. Uz tualeti beidzot tieku pēdējā Francijas stacijā pie pašas robežas. Drusku sevi saposusi, iesēžos mana ceļojuma īsākajā vilciena braucienā, kas ilgst tikai četras minūtes. Tad es jau esmu Spānijā. Vietā, uz kuru tik sen jau gribēju aizceļot. Vēl tikai dažas stundas ar pēdējo vilcienu. Skati jau atkal kļūst interesanti, un mans prieks par ceļojumu ir atgriezies.
Kad izeju pa stacijas durvīm Barselonas ielās, viss nogurums un nepatīkamās izjūtas ir izgaisušas. Es pēdējo reizi pārskaitu roku pirkstus un beidzot noticu, ka šī ir īstenība. Esmu šeit. Esmu Spānijā, Barselonā. Tur, kur tik ilgi alku nokļūt. Man tas izdevās! Man priekšā ir desmit dienas, un tad līdzīgs ceļš ir jāmēro atpakaļ, bet tam vairs nav nozīmes. Visi tie sarežģījumi, neērtības un stresainie brīži ir tā vērti, jo mans sapnis ir īstenojies, un es esmu šeit, realitātē.
"Barcelona" by K_Dafalias is licensed under CC BY 2.0.
