Indra Skalbe
Rozā un zils
Mans nepilnus divus gadus vecais bērns kā jau jebkurš mazulis šajā vecumā ir zinātkārs un aktīvs, skraida pa omes māju un nav gatavs nosēdēt ne mirkli. Ome bērnu apsauc un saka: „Tā nē! Meitenes tā nedara. Meitenēm ir kleitas, un viņas glīti sēž.” Ak, jā, pareizi, mans bērns ir meitene, taču sev es vienmēr atgādinu, ka, vispirmām kārtām, viņa ir cilvēks. Šādas ikdienišķas ainas ar dzimumu stereotipiem ikdienā nav retums, taču reti tām tiek pievērsta pienācīga uzmanība. Ja tajā iedziļinātos gan sabiedrība, gan valsts, tiktu izrādītas rūpes un nodrošināti labvēlīgi apstākļi mazā cilvēka pieaugšanai, proti, bērns var darīt lietas, kas viņam patīk, spēlēties ar rotaļlietām, kas viņu interesē, nevis paspilgtina dzimumu, ar kādu mazais ir piedzimis.
Prātojot par šo tematu, domāju, vai esmu vienīgā, kam tas šķiet svarīgi. Dažreiz es manu, ka apkārtējās mammas sajūtas teju vai lepnas, ja meitas parāda kādas dotības „puiku spēlēs”, ja meitenes ir tikpat stipras, veiklas u. tml. Taču tajā pašā laikā mammas satraucas, ja zēni ņem rokās lelles, tās pārģērbj un auklē. Pieņemu, ja man būtu dēls, es priecātos, ka arī puika spēj izrādīt maigumu un cilvēcisku līdzdalību citu bērnu procesos, ka pieaugot viņš spēs rūpēties par tuvākajiem, nevis tikai piedalīties autosacīkstēs vai remontēt mājas jumtu. Drīz vien sapratu, ka tas, ko vēlos nodrošināt savai meitai, ir dzimumneitrāla audzināšana. Tam savā rakstā pieskaras Linda Curika, norādot, ka vecāki un sabiedrība apzināti vai neapzināti mums iemāca pareizo lomu spēles noteikumus un mēs dzīves laikā tiem sekojam. Tas diemžēl mums neļauj attīstīties pilnībā, jo jebkuri ierobežojumi ierobežo to, ko mēs iedomājamies par iespējamu esam vai to, kādas izvēles mēs dzīves laikā izdarām ((http://providus.lv/article/kas-ir-dzimumneitrala-audzinasana)). Tās mammas, kas satraucas par saviem dēliem, kuri dod priekšroku lellēm, iespējams, pilnībā nogriež bērna ceļu uz turpmāku laimīgas personības attīstību. Kā jau sen ir norādījis psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids – ja cilvēks nepārtraukti nespēj izpildīt savas iekšējās vai ārējās pasaules prasības un vēlmes, tas galu galā noved pie dažādām neirotiskām saslimšanām.
Dzimumneitrāla audzināšana, protams, ir saistāma ar feminismu, konkrētāk, ar liberālo feminismu ((http://womenshistory.about.com/od/glossary/a/Liberal-Feminism.htm)), kas vairāk aizstāv tieši indivīda tiesības (jebkura indivīda – neatkarīgi no dzimuma). Jau bērnam piedzimstot, viņam ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Puikas raud mazāk, meitenes drīkst raudāt vairāk – tā ir vīriešu emocionālās pasaules ierobežošana un cilvēka kā emocionālas būtnes noliegšana. Arī manas meitas gadījumā pieminētā skraidīšana pa māju un vecmāmiņas apsaukšana iekodē meitenēs tieksmi uz vājumu, ārišķīgo un materiālo lietu (kleitu, skaistuma) izvirzīšanos priekšplānā. Starp citu, tieši dzimumneitrālas audzināšanas gadījumā pastāv lielāka iespēja, ka indivīds nākotnē spēs savu personisko autonomiju sekmīgi novirzīt arī sabiedrības un valsts dzīvē, jo viņš izaugs stiprs, nebaidoties no šī vārda lieluma, – stiprs, jo nebūs neirožu un kompleksu nomākts vai vismaz savus kompleksus nebūs ieguvis agrīnajā vecumā. Savā rakstā gan nevēlos noliegt un aizvainot tās sievietes un vīriešus, un bērnus, kuriem dabiski tuvas ir tā sauktās puišu un meiteņu tēmas. Svarīgi, ka tās ir katra personiskās intereses, nevis vecāku, vecvecāku vai sabiedrības uzspiestas.
Mēs nevaram gribēt, lai bērns izaug bez stereotipiskām domām un rīcības, ja paši vecāki savās gaitās mudina uz pretējo. Dzimumneitrāla audzināšana ir bērna audzināšana tādā vidē, kas neuzspiež dzimumu stereotipus vai uzvedības normas, kuras sabiedrība iedomājas par atbilstošām vienam vai otram dzimumam. Šāda audzināšana ietver sevī gan emocionālo vidi mājās (piemēram, kā vecāki attiecas pret bērnu un viens pret otru), gan ārējo vidi (dizainu, rotaļlietas, apģērbu) ((http://providus.lv/article/kas-ir-dzimumneitrala-audzinasana)). Tātad sāksim ar sevi. Vai ģimenē apspriež visu sajūtas un vēlmes? Svarīgi, lai sieviete ir gana drosmīga pateikt, ka šobrīd nevēlas vēl vienu bērnu, bet labprātāk pabeigs savas mācības augstskolā. Svarīgi, lai vīrietis ir brīvs un atklāts, lai pateiktu, ka vēlas doties bērna kopšanas atvaļinājumā un sava bērna pirmo dzīves gadu pavadīt kopā ar viņu. Un, kas ir būtiski, ģimenē cits cita lēmumus atbalsta. Es esmu par brīvībā un izvēlēs neierobežotiem cilvēkiem, kas tādi iemācās būt jau bērnībā un vēlāk tādi mācās būt jau kopā ar saviem bērniem. Kā spogulī es redzu savas meitas prieku par koka automašīnu, šajā brīdī mēs abas pastumjam malā zilās drēbēs ietīto leļļu mazuli, pataupot to citam laikam un vietai, un metamies azartiskā piedzīvojumā – automašīnu sacensībās.
