Šis nu ir mans 4. studiju gads Liepājas Universitātē. Covid pandēmijas, Erasmus apmaiņu un citu faktoru rezultātā, kopumā Liepājā būšu pavadījusi vien pāris mēnešus, tāpēc ļoti novērtēju katru iespēju iepazīt tuvāk pilsētu, kurā piedzimst vējš.
Tāds prieks mani sagaida netipiski karstā un saulainā rudens piektdienā. Ar kursa biedriem un pasniedzēju Sandru Veinbergu pārceļam lekciju svaigā gaisā un dodamies iedvesmas meklējumos. Satiekamies pie Universitātes un uzreiz pasniedzēja mūs mulsina ar pavisam vienkāršu jautājumu: “Kāpēc Rožu laukumu sauc par Rožu laukumu?” Ilgi nedomājot es atbildu, “tāpēc, ka tur aug rozes”, pēc kā uzreiz sakaunējos. Kā vēlāk tomēr noskaidroju mātē Googlē, patiesībā arī ir tieši tik vienkārši. Rožu laukumā rozes jau tiek stādītas vairāk kā 100 gadus un tā arī šis laukums guva savu nosaukumu.
Sākam pastaigu ar Art Hotel Roma viesnīcas otrajā stāvā izliktās mākslas apskati. Starp raibajiem abstraktās mākslas darbiem un melnbaltajiem zīmējumiem, sirsniņā iekrīt tieši Birutas Delles darbs “Upīte”, kas ievieš pilnīgu mieru jebkura vērotāja dvēselē. Pametot viesnīcu mūs pavada grāmatu plaukts ar iedvesmojošu nosaukumu – “I won’t die”.
Pirms paspējām ievilkt pirmo elpu svaiga gaisa, pasniedzēja atkal pārsteidz ar jautājumu: “Kāpēc Sarkangalvītei ir sarkana cepure?” Šoreiz gan turu mēli zobos un klausos skaidrojumu. Tas tāpēc, ka Sarkangalvīte ir franču meitenīte ar 17. gs. modes izjūtu. Domāju pie sevis, “kāpēc es sev biežāk neuzdodu šādus jautājumus”.
Turpinu sekot kursa biedriem tālāk pa Tirgoņu ielu un kopīgi diskutējam, kuras mājas izskatās celtas pirms Padomju okupācijas un kuras pēc, kā atšķirt katoļu baznīcu no luterāņu baznīcas un kāpēc Liepājā ir tik daudz lietotu apģērbu veikalu. Tā runājot esam nonākuši Kuršu ielā 21. Kopīpašums. No ārpuses šī ēka diži neizceļas no pārējām blakus stāvošajām. Manam pārsteigumam pasniedzēja iet iekšā. Protams sekojam pa pēdām. Te nu es palieku ar vaļā muti. Visa ēkas kāpņutelpa rotāta ar skaistiem sienas gleznojumiem. Katrā stāvā pa grezni tērptai dāmai un maigām ziedu virtenēm. Trepju apakšu rotā ģitārām līdzīgi instrumenti, tikai žēl, ka šis apslēptais dārgakmens sen nav ticis pulēts. Gadi atstājuši savas pēdas un visai mājai prasītos svaiga krāsas kārta vai divas.
Tepat ap stūri mūs sagaida Pētertirgus ar saviem leģendārajiem virtulīšiem. Vienmēr ir interesanti pavērot, ko piedāvā vietējie tirgotāji, bet vēl interesantāk ir pavērot, kādus cilvēkus pulcē tirgus. Manu uzmanību pievilka dāma rubīnsarkanā kreklā ar lielu, spīdīgu kaklarotu, kas tirgoja pašas lasītās odziņas. Jā, arī pārdot ir jāmāk ar stilu. Taču visvairāk par visu mani uzjautrina eksotiskie augļi – Jūrkalnes arbūzi.
Nejauši atkal visi satiekamies un dodamies tālāk uz siltajām zemēm, jeb Palmu ielu, kur visneparedzamākajā vietā slēpjas tiešām debešķīgs dārziņš. Mājiņa “Septītās debesis” glauni restaurēta un nokrāsota silti zaļos toņos. Iztēlojos šeit sevi dzeram rīta kafiju. Tiešām burvīgi! Taču šī mājiņa ir izņēmums, jo pa ceļam uz nākamo apskates punktu, redzam dikti daudz nolaistu ēku. Caur caurumiem žogā lūram uz varenām koka celtnēm, kas varētu piederēt pašai Pepijai Garzeķei.
Turpinām ceļu uz manu mīļāko apskates objektu Liepājā – jūru. Kā tas var būt, ka es vēl neesmu atradusi laiku aiziet pamērcēt kājas? Šķiet smieklīgi, ka jūra tepat blakus, bet vienmēr ne pa ceļam. Sarunājam noslēgt mūsu pastaigu ar kafiju uz Red Sun Buffet Beach Bar jumta terases, kas ir tik žilbinoši balta, ka spožajos saules staros, uz to tiešām ilgi nevar skatīties.
Liepāju ieraudzīju jaunā gaismā un pastaiga izraisīja daudz pārdomu, gan par to cik neievērīgi mēs esam savā ikdienas skrējienā, gan to cik daudz skaista slēpjas vietās, kur to vismazāk gaida. Nākamnedēļ atgriezos Liepājā ar palikšanu hostelī Lielajā ielā, kas iekārtots no ārpuses ļoti greznā mājā. Tās kāpņutelpā valda vareni platas un čīkstošas koka kāpnes un virs tām – krāsainu stiklu jumts. No virtuves loga pavērās skats uz iekšpagalmu, kas ir kā aina no Č. Dikensa, “Olivera Tvista”. Taču pār ķieģeļu māju jumtiem spīd Lielā Dzintara stiklotais jumts. Šīs mazās detaļas un jaunā un vecā mijiedarbība ir tas, kas padara Liepāju tik neatkārtojami skaistu.
