Spriedums atlikts uz četriem gadiem jeb septiņi mati – tas ir daudz vai maz?

Svētdiena nesa atvieglojuma sajūtu – „Saskaņa” un KPV LV kopā saņēmušas apmēram trešdaļu balsu. Tātad vēlētāji Latvijai piešķīruši vēl vismaz četrus dzīves gadus. Vai partijas izmantos šo termiņa pagarinājumu? Tas ir galvenais jautājums, uz kuru atbildes būs jāmeklē tā sauktajām „latviskajām” partijām.

Pilnīgi droši var apgalvot, ka „Saskaņa” un KPV LV, ja paliks opozīcijā, centīsies šo uzdevumu maksimāli apgrūtināt. Programma vissirslikti.lv tiks darbināta bez mitas. Plusu viņiem dos atrašanās opozīcijā, jo varēs sūdzēties, ka mēs jau neko, to visu dara „viņi”.

Tātad uz vēlēšanu rezultātiem var raudzīties divējādi – tāpat kā uz septiņiem matiem – uz galvas tas ir maz, bet zupā – daudz. Viens gan ir skaidrs, ka varēja būt daudz, daudz ļaunāk. Atzīmēšu tos punktus, kuri mani iepriecināja visvairāk.

• Kārtējo reizi nedaudz ir samazinājies atbalsts „Saskaņai” – sīkums, bet patīkami.
• Vairāk par 20 % vēlētāju savas balsis atdeva par politiskajiem spēkiem, kuri nāca ar mūsdienīgu, demokrātisku, rietumniecisku uzstādījumu. Tas norāda, ka paaudžu nomaiņa funkcionē un jaunā paaudze vēlas dzīvot demokrātiskā valstī.
• 13 % vēlētāju cīņa pret korupciju bija tik svarīga, ka viņi atbalstīja Jauno konservatīvo partiju, neskatoties uz visādiem faktiem un „atklāsmēm”, par kurām naski gādāja viņu konkurenti. Varbūt ar laiku JKP varēs stabili noturēt pozīcijas mūsu politikas labējā flangā – tas būtu ļoti labi.
• Gobzemes dibināšana atlikta, jo nesavācās kvorums – cipari 5 un 1 ne par ko negribēja turēties tiem paredzētajās vietās un apmainījās. Piekritīšu, ka arī 15 % ir daudz, bet atgādināšu, ka ASV prezidenta vēlēšanās A. Kaimiņa pedants Tramps ieguva pat pusi vēlētāju balsu. Tātad ar latviešiem vēl salīdzinoši viss ir kārtībā.

Kas notiks tālāk? Visdrīzāk, ka uz šo jautājumu neviens šodien atbildēt nevarēs – pārāk daudz nezināmo ir šajā vienādojumā, ieskaitot Valsts prezidenta iespējamo rīcību. Izmantojot situāciju, ka vēlēšanu rezultāti un dažādas nākotnes prognozes jau pietiekoši daudz ir apspriestas citos medijos, vēlos uzrakstīt savu Wishlist – sarakstu ar darbiem, kas, manuprāt, mūsu partijām būtu jāpaveic, lai pēc četriem gadiem nebūtu tā jātrīc par Latvijas likteni kā šoruden. Jo vēlēšanu rezultāti ir arī likumdevēja darbības sekas – vairākās nozīmīgās jomās likumdošana ir neveiksmīga, kas ļauj vietu varā nopirkt par naudu. Ja JKP, Attīstībai/PAR, JV un NA šo nesakārtos, tad nākošajās vēlēšanās vēl nevar zināt kā pašiem ies.

Pirmais un pats galvenais – Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums. Tas ir jāmaina pamatīgi, jāierobežo sponsoru naudas pieplūde un ir jākontrolē, no kādiem avotiem tā nāk. Obligāti jāpalielina budžeta līdzekļi, kuri piešķirami partiju darbam, tādējādi aizpildot robu, kurš radīsies, samazinot sponsoru naudas un attiecīgi ietekmi uz partijām. Vēl nesen bija absurda situācija, kad mēs partijām darbam piešķīrām pusmiljonu (atšķirībā no 5 vai 6 miljoniem eiro kā Igaunijā un Lietuvā), bet ļāvām deputātiem kvotās sadalīt 20 miljonus. Ļoti ceru, ka jaunievēlētās partijas šī likuma sakārtošanu uzskatīs par prioritāti.

Nākošā joma, kurā steidzīgi vajadzīgas kardinālas izmaiņas, ir mediji. Nezinu, vai kāds to ir pamanījis, bet par brīvu un neatkarīgu presi Latvijā runāt var tikai nosacīti. Tiesas lēmums, ka sabiedriskajam medijam ir jādod raidlaiks Latvijas Reģionu apvienībai, ir jau kārtīgs mājiens ar sētas mietu, ka nozarē ir problēmas. Domāju, ka JKP un JV jau arī ir sava pieredze ar mediju attieksmi, tāpēc īpaši ceru uz viņu atsaucību situācijas sakārtošanai. Cik ir manos spēkos, esmu rakstījusi par dažādām nejēdzībām – ka LTV Ziņu nodaļu un N. Ušakova nodibinājumu Riga.lv vada viena un tā pati ģimene, ka joprojām preses brīvībai traucē nejēdzīgais veidojums NEPLP ar D. Ķezberi (!!) priekšgalā. Atvainojiet, bet frekvences var dalīt arī kāda ministrija, tam nav vajadzīgs šis nesaprotamais veidojums, kurš arī Latvijas radio ir atdevis aktīvas vienas reliģijas pārstāves rokās – valsts ir sekulāra un pie šī, Satversmē nostiprinātā principa, ir jāturas arī sabiedrisko mediju vadībā!

Pie šādas mediju vadīšanas nav brīnums, ka mums visi politiskie raidījumi agri vai vēlu noved pie I. Kreituses un J. Rozenvalda uzstāšanās. It kā mums nebūtu jaunu un izglītotu cilvēku, kurus pielaist pie vārda. Nesen bija iespēja runāt ar kādas lielas ES dalībvalsts valdības vadītāja padomnieku ārpolitikas jautājumos. Viņš ar neslēptu sajūsmu stāstīja, kādi jauni, gudri, labi izglītoti Baltijas valstu pārstāvji bijuši sastopami Minhenes Drošības konferences laikā. Arī daudzos citos ES pasākumos un konkursos baltiešu pārstāvji izceļoties ar savu profesionalitāti un spējām. Tad kāpēc mēs Latvijā nevaram nodot mediju vadību kādiem spējīgiem profesionāļiem?! Kāpēc nevaram izveidot labu mediju likumu un ombuda institūciju?! Ļoti ceru, ka jaunievēlētās partijas sapratīs, ka tas ir arī viņu interesēs un sabiedrība, ieskaitot dažas neievēlētās partijas kā „Progresīvie”, pieprasīs no jaunās Saeimas beidzot sakārtot šīs abas lietas.

Ar mediju darba kvalitāti saistīts arī vēl viens svarīgs jautājums – mūsu sabiedrības izpratne par demokrātiju. Ja mediji neveic savu audzinošo un izglītojošo funkciju, bet pamatā izklaidē, tad nav brīnums, ka liela daļa vēlētāju pilnībā neizprot, kas nepieciešams demokrātijas nodrošināšanai, ka viena no tās pamatprincipiem ir minoritāšu tiesību aizsardzība. Ja tā netiks nodrošināta, tad mums, piemēram, nekad nebūs iespējas padzīt zaglīgos kremlinus no Rīgas vadības. Valstīs, kurās minoritāšu tiesības netiek īpaši aizstāvētas, opozīcijai praktiski nav nekādu iespēju jebkad kļūt par pozīciju – visi vairākuma lēmumi, saprotams, tiks vērsti uz to, lai mazākums nespētu realizēt savas intereses. Šādai situācijai ir nopietnas blaknes – notiek šādu grupu radikalizēšanās, ja sabiedrības vairākums „piegriež viņiem skābekli” tādā mērā, ka vairs nav iespējams elpot.

Tieši šādu attīstību kopš apmēram 2012. gada varam novērot Spānijas provincē Katalonijā, kurai ir visai nopietns pamats pretendēt uz neatkarību. Katalāņi bija ar mieru sadzīvot ar Spāniju uz paplašinātas autonomijas nosacījumiem, par kuriem pat bija panākta vienošanās ar Spānijas valdību. Diemžēl Spānijas premjerministrs M. Rahojs panāca šīs vienošanās atcelšanu un kopš tā laika varam novērot strauji pieaugošu katalāņu atbalstu reģiona pārtapšanai par atsevišķu valsti. Ja pirms 10 gadiem neatkarību vēlējās vien 12 % vēlētāju, tad šobrīd šis skaitlis ir sasniedzis jau vairāk nekā 50 %.

Nav iespējams pilnībā iznīcināt un apspiest interešu grupas – šī vecā patiesība ir jāatzīst arī Ķīnas valdībai. Lai kā viņi cenšas iznīcināt Faluņgun piekritējus, to skaits Ķīnā joprojām pārsniedz 100 miljonus un kustība turpina attīstīties. Var tikai panākt viņu radikalizēšanos, kas, starp citu, nedaudz, bet notiek arī Katalonijā. Tur cilvēku simpātijas iekaro arī kreisie radikāļi, kuri katalāņiem šķiet labs pretspēks labējajiem Franko piekritējiem, ar kuriem tradicionāli ir saistīta M. Rahoja partija PP. Ja nav iespējams iet pa ceļu, tad cilvēki pārvietojas uz grāvjiem un dodas uz savu mērķi pa tiem.

No vienas puses priecājos, ka partija NA piedāvā daudzmaz pieņemamu alternatīvu visādu nokrāsu labējiem radikāļiem un homofobiem. Ja nebūtu NA, tad viņu izvēle varētu krist arī uz „Saskaņu” – tas noteikti nebūtu vēlami. NA ir labāka alternatīva, tā tomēr aizstāv arī latviešu valodu un citas nacionālās intereses, kas ir patiešām nozīmīgi.

No otras puses, mediju uzdevums būtu skaidrot šādas demokrātijas pamatpatiesības, lai cilvēki apzinātos, pie kā var novest demokrātijas pamatprincipu neievērošana – tas, starp citu, var ietekmēt arī nacionālo interešu aizstāvjus pašus, ja vienu brīdi pie varas nonāktu citas vērtības pārstāvoši spēki.

Tāpat vērība ir jāpievērš skaidrojumiem par valdības, politiķu paveikto. Šajā ziņā kā negatīvais piemērs ir jāmin Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņa kopš 2015. gada ir paveikusi milzu darbu migrācijas apturēšanai Eiropā – gan vienojoties ar Turcijas prezidentu, gan panākot veselas astoņas izmaiņas likumdošanā, stingrākās visās ES valstīs, bet līdz sabiedrībai šī informācija praktiski nav nonākusi, jo kanclere neuzskata par vajadzīgu īpaši akcentēt padarīto.

Latvijā tā darīt nevajag. Ņemot vērā masīvo vissirslikti.lv propagandu mūsu valstī, sabiedrisko mediju un preses pārstāvju darba kvalitātei ir liela nozīme, lai pēc četriem gadiem neatkārtotos tāda nervu pārbaude kā 2018. gadā. Šeit mums visiem darba vēl daudz – kā politiķiem, tā žurnālistiem un, galvenais, sabiedrībai pašai – jo demokrātiju nevienam uz paplātes neatnes – tā ir katru dienu par jaunu jāizdzīvo.