Svētceļojums ar egli jeb kur dzīvo svētku sirds

Tajos Ziemassvētkos visi nesām vienu egli. No veikala – uz mājām. Sniegs paloja biezā slānī. Ķērās cepurēs, gramstījās matos, bet mēs gājām (visi četri) ar lielo egli cauri sniega biezoknim. Sākumā pa ielas malu, tad pa ietvi pāri tiltam un visbeidzot gar meža malu, pāri tiltam un piesnigušam laukam. Pilsēta zumēja kā kamene. Automašīnas šaudījās labajā pusē kā metāla lapsenes, kas nekož, bet traucē. Gājām ilgi un smējāmies nepārtraukti. Tas bija mūsu svētceļojums no vietas, kur piedzimst egle, līdz lampiņu svētkiem pustumšā istabā ar piparkūku smaržu gaisā.

Tobrīd svētku sirds bija kaut kur ļoti tuvu. Tepat līdzās, smaržā satinusies, maziņa un silta, kā baravika mežā.

To, ka sirdis dzīvo atsevišķi, zināju jau sen. To pamanīju, staigājot gar jūru. Viņa sirds pēkšņi sāka staigāt aiz manis un lūdzās naktsmājas. Kā tā var palaist savu sirdi savvaļā! Šī var aiziet nezin kur, un tas nav droši. No vienas puses, gribētos pastaigāt kopā ar cilvēku pašu, bet viņš to nevarēja atļauties, jo viņam ir ģimene, sieva, bērni, labā slava, ko padomās citi un kā gan tas izskatīsies. Viņš nekad neizrādīja savas sajūtas un turējās no manis pa gabalu. Tāpēc tovasar man atsūtīja vienīgi sirdi. Savā vietā. Pamanīju nejauši. Sirds sāka man sekot kā neredzams suns. Vilkās pakaļ un lūdzās, lai nesūtu atpakaļ. Kādas norādes e-vēstules vai sms veidolā no sirds īpašnieka nesaņēmu, bet pieskatīju, vāķījos un uzmanīju, lai neiekrīt kādā upītē vai grāvī. Visādi var gadīties ar sirdīm, kas aizsūtītas. Uz rudeni nolēmu atdot to atpakaļ, jo redzēju, ka cilvēkam nav drosmes dzīvot ar savu sirdi zem viena jumta. Viņa negāja. Sapūtās. Vaibstījās un spītējās, bet es neatkāpos. Visbeidzot aizspurdza pa ūdens virsmu uz austrumiem kā putns, kā neredzama, apvainojusies ēna.

Ziemassvētkiem arī ir sirds.

To pamanīju pirms pāris dienām. Pussešos vakarā pustukšā grāmatu veikalā. Kanēļa smarža ietriecās nāsīs vispirms. Lēni ieslīdēju starp plauktiem, izņemot Stephen King, Joyce Carol Oates un atliekot tos atkal atpakaļ plauktā. Negribējās iet projām. Sāku sarunāties ar pārdevēju par klasiķiem dāvināšanai. „Šis te“ – viņš teica un – „1984. būs aktuāls vienmēr“. Tad vēl par šo to, un es ieelpoju kanēli kā narkomāns. Piesitās vecāks pāris, kuriem arī vajadzēja klasiķus. Visi trīs sāka sajūsmināšanos par labām grāmatām, „kas nemirst“, taču intonācija viņus nodeva. Tas nebija prieks, bet liekulība. Parastā kulturālības tēlošana jeb kultūras darbinieku dinamo. Atšuvos un izgāju ārā. Uz ielas tumsa bija aprijusi gaismu un pretimnācēji, tērpušies melnās jakās kā uniformās, pārvietojās slieku un astoņkāju stilā. Kā poļu dzelzsrūdas šahtās, dziļi zem zemes.

Pēkšņi no stūra iznira kaste uz riteņiem, pilna ar eglēm. Aizmugurējais logs vaļā, tāpēc garākās jau izliekušās ārā kā dzērves, lai izpētītu visu pamestās Rīgas sodrējoto ainavu. Saite tūliņ saplīsīs, un kociņi izlēks uz ietves. Vēl mirklis, un kāds egles salasīs, aiznesīs uz mājām, kur tās pārvērtīsies krāsainās lampiņu novās un brīnumsveču galaktikās. Brīdī, kad parasta egle pārvēršas zvaigznē, piedzimst Ziemassvētku sirds. Tobrīd mēs bijām pusceļā no meža pie debesīm un es skarbi pieķēros šim transporta līdzeklim kā tiltam no ikdienas uz svētkiem.

Kaste turpināja ripināties pa ielu. Korķu dēļ, tai bija ērti sekot un novērot, kā viena pēc otras ārā birst eglītes. Pirmo veikli savāca divi puikas pie Cirka, otro – sirma kundze pie Saktas krustojuma bet trešo – pie „proķenes“ kāds apzinīgs pilsonis, uz pārejas stāvot, mēģināja iebīdīt atpakaļ kastes salonā. Pēc tam kaste pagriezās pa labi un pazuda skatienam. Jutos kā zaudējusi draugu, bet Ziemassvētku sirds bija palikusi uz ietves. Nāca man līdzi cauri parkam uz stāvvietu un rātni iekāpa manā automašīnā.

Mēs joprojām braucam ar to kopā. Konfliktu nav, jo mīlestība ir nesavtīga un svētki ir klāt.