Ja uz Latgali brauc, tad nevar neiziet uz svētām vietām. Un svētākā no visām ir Aglonas bazilika, sakoptāku un tīrāku vietu Latvijā neesmu redzējusi. Zālājs ir brīnišķīgi nopļauts, celiņi sakopti, pati baznīca balta un perfekta kā uz kāzām satērpta. Iekšā klusums, redzam tos, kuri ir tūristi un tos, kuri nav. Viņus var atšķirt viegli. Ne-tūristi sēž klusi un mierīgi baznīcas krēslos un lūkojas altārī. Bet tūristi no malas tā dīvaini izskatās, tā kā grib apskatīt kaut ko, bet īsti nē, jo negrib traucēt baznīcas mieru.
Tālāk ejam dzert svēto ūdeni. Pēc tā atbraucām un to obligāti vajag. Pa ceļam nopērkam sveci – baltu un ar Aglonas baziliku virsū. Apskatījām Bībeles piedāvājumu, ir padomāts par dažādību, jo nopērkama Bībele baikeriem, kas tā arī saucas. Tas tā, lai viņi arī mācētu izlasīt, cik sapratām. Nonākam pie svētā ūdens, nezinām, kā pareizi tas jāmalko, bet, kamēr neviens neskatās, pasmeļam ar sauju un padzeramies. Netālu no Aglonas mums jāpaliek pa nakti, braucam uz turieni, pa ceļam manam Kristus Karaļa kalnu. Iekšā nebraucam, jo nav laika.
Iepriekšējā vakarā mēs atradām vienu hipiju mājiņu, kur var palikt četri cilvēki. Viens biologs bija ielicis bookingā, ka tāda mājiņa pieejama. Nosaukumā kaut kas par zemenēm un cena bija dīvaini zema, tātad, jāņem. Tagad braucam. Pagriezienu uz zemes ceļu atradām. Smuks mežiņš, ceļš ļoti šaurs, dažos klajumiņos ir pļavas, tur pat visādas lauku mājas. Braucam ilgi un pietam nesaprotam uz kurieni, jo navigācija nestrādā. Zaros karājas zemene, bet apkārt tikai tumši koki. Saprotam, ka tad laikam jābrauc vēl tālāk. Atkal kāds gabaliņš, līdz ieraugam zīmi, kuru knapi var izlasīt. Pabraucam jau garām, bet no pagalma puses spīd lielas koka zemenes, tāpēc braucam vien atpakaļ un iekšā. Sagaidīja mūs viena jauka latgaļu meitene, kas bija apmēram mūsu vecumā. Dīvainais biologs nekur nebija redzams. Un viņa skatās tā dīvaini uz mums un prasa: “Jūs tās četras meitenes, kas uz nakti paliks, ja?” Sakām: “Jā.” “Vai tiešām sagulēsim?” viņa prasa. Mēs nesaprotam. Kas par lietu? Māju izīrējām, tātad sagulēsim. A kur problēma? Šī atkal saka, mājiņa it kā domāta diviem cilvēkiem. Nu neko. Ejam skatīties. Un tiešām – īsta hipiju mājiņa starp kokiem. Ļoti krāsains treilerītis, kokos sasieti sapņu ķērāji, pašiem sava mazā pludmalīte, kur paveras skaists krasts i šaipus, i otrpus ezeram. Ejam iekšā – niecīgs tas treileris, bet gulta milzīga. Nemeloja viņa, ka māja diviem domāta. Tā gulta faktiski pa visu treileri. Iekšā mazs letei līdzīgs galds, kur visādas mantas saliktas virsū. Iekšpusē krāsaināk kā no ārpuses, dīvaini zīmējumi pie sienām, lampiņu pilns. Gan ārpusē tās, gan iekšā. Nu īsta hipiju hūte. “Nu,” jaukā latgaļu saimniece prasa, “sagulēsiet?” Jā, sagulēsim, manas draudzenes braši atbild, ir gulēts arī saspiestāk. Viņa laikam negribēja zināt kā saspiestāk tas ir, jautāja, vai kas vajadzīgs. Jā, tumbiņa būtu labi, mēs jokojam. Šī saka, ka atnesīs arī. Nu mums ir laime pilnīga.
Māja apskatīta, tagad braucam pēc ēdiena. Tuvākais veikals ir Aglonā. Gribam zefīrus, ko cept uz ugunskura. Iebraucam vienā mini veikaliņā, nekā nav, iebraucam otrā – arī nekā. Bet brīnumainā kārtā ir sveramais saldējums. Pērkam to un braucam atpakaļ. Braucam vienu kilometru, otru, kaut kāda dīvaina smaka parādās. Pēkšņi mūsu šoferītis dod pa bremzēm, mans saldējums gandrīz no rokām laukā, tā man iemet savu saldējumu klēpī. “Nu ir slikti, nu ir slikti.” Prasu: “Kas?” “Ar norautu roķeni pabraukājām” viņa saka, “dod man ūdeni.” Kaut kāds ūdens pudelē mētājas zem kājām, dodu to viņai. Lecam laukā, metam ūdeni virsū uz diskiem. Tā jau laikam nedrīkst darīt, bet riteņi nu kūp un panika tik liela, ka citu ideju īsti nav. Ūdens beidzas, bet riepas vēljoprojām kūp. Kaut kāds sidrs tikko tika veikalā nopirks, šaujam to arī virsū. Nekā, sidra vairs nav, bet riepas kūp kā dūmenis. Piebrauc četras blondīnes, pēc skata, viņām vecmeitu ballīte. Prasa, kas noticis. Kauns jau teikt, viņas jau blondīnes pēc izskata, tagad mēs blondīnes darbībā. Bet viņas jaukas, tāpēc stāstam un prasām ūdeni. Topošā līgava smaida un atbild: “Ir, jā, mēs no Aglonas bazilika svēto ūdeni paņēmām, der?” Saskatāmies, kā tad var nederēt, ko vēl labāku var uzliet pa virsu, ja sāpe ir liela? Paņemam ūdeni un lejam pa virsu. Nekūp vairs.
Izlemjam atpūtināt mašīnu. Bet ko tagad darīt? Izrādās, tur pat blakus ir tas Kristus Karaļa kalns, pie kura nepiebraucām. Laikam jau kāds augstāks spēks uz mums apvainojās, tāpēc tāda škrobe ar mašīnu gadījās. Ejam ciemos pie Kristus. Uz maza pakalniņa ir koka baznīca, kurai var cauri iziet, pēc kā sākas Bībeles tēlu piedzīvojums. Koka figūriņas, kas ir neticami skaisti grebtas un attēlo Bībelē rakstīto, vijās apkārt baznīcai kā rituāla deja. Ejam pasakā, kuras galā mūs sagaida pats Kristus Karalis, pie kura divos krēslos mēs varam apsēsties un no augšas pavērot visu brīnumu.
Kaut kad vakarā beidzot tiekam atpakaļ mūsu hipiju hūtē. Pa nakti iededzam lampiņas. Izrādās, ka tās ir sarkanas, tagad vaibiņš kā hipiju ellē. Bet mums baiļu nav, jo ar avota ūdeni esam svētītas un mašīna arī. Tad tas jau ir tā dubultā.
