ziema

Kurlmēmā stāsts

Autobuss kavē. Ka tikai atkal nebūtu jāstāv kājās divarpus stundas līdz pašai Valmierai! Tas nav mans adventes svētdienas sapnis. Vajadzēja braukt uz autoostu, Juglā tomēr ir risks attapties pēdējam rindā uz sēdvietām virs slikti amortizētiem riteņiem. Tad kareivīgās tantes, kuru artrīts un operētās gūžas tiek mirklīgi izdziedētas, kad jāpagrūž pārējie pasažieri malā no trajektorijas uz […]

Lasīt tālāk

Cilvēks – te ir, un te viņa vairs nav

Zinu, zinu, ka nekas nav mūžīgs, bet tik un tā ļoti sāpīgi, ja pēkšņi cilvēks aiziet mūžībā. Kādu dienu uzzināju, ka viens puisis, ar kuru man ir maz kopīgu atmiņu, bet tās ir jaukas, ir devies debesu valstībā. It kā nekontaktējāmies gadu, bet tas jau nemaina faktu, ka bijām paziņas, kuras uz mazu laiciņu satikās […]

Lasīt tālāk