Pēc smagām netaisnībām, krīzēm un satraukumiem ir vajadzīga Patiesības noskaidrošanas komisija. Tā, kas visu saliek pa plauktiņiem. Dienvidāfrikas Republikā kolektīvās samierināšanās procesa regulētāja bija Desmonda Tutu vadītā komiteja. Aparteīda sekas iecirta smagi: gan apspiestajiem, gan apspiedējiem. Tika saprasts, ka uzbrukumi neko neatrisina. Ir vajadzīga samierināšanās stratēģija ar pagātni.
Viņiem tāda bija un ir. Rezultāti rodas pamazām.
Latvijā šādas komisijas (pēc okupācijas sagrāves) nav eksistējušas. Tāpēc bijušo okupantu skaudrums par pazaudēto dzimteni un apspiesto ciešanas par neatgūto tēviju paliek spēkā joprojām. Rīgas veikalos pircēji joprojām pērk preces krieviski, nekautrējoties, ka pārdevēja varētu nesaprast vai apvainoties. Darba tirgus pieskaņojas šai perversijai un pārprastā biznesa loģikas rezultātā – uzsprāgst bankas, gāzelējas finanšu tirgus un jaunie latvieši pamet valsti.
Mums katram ir tiesības paust savus – arī nepareizos – uzskatus.
Visgrūtāk ir samierināties pašiem ar sevi. Atzīt savus trūkumus, aizspriedumus, vājības un muļķību, lai akceptētu plusus un mīnusus sevī. Tas jādara ne tikai piecu gadu vecumā, bet arī visu atlikušo mūžu. Tad, kad vairs nav mammas, kas uz šīm lietām norāda. Šāds paškritisks pašvērtējums būtu nepieciešams arī cilvēku grupām, kolektīviem, tautām un nācijām.
Dienvidāfrika 1994. gadā ieviesa īpašu konstitūciju, kas iesaistīja bijušos politiskos pretiniekus, pieprasot savstarpējo toleranci atriebības vietā. Tātad „ubuntu”, kas nozīmē cieņu situācijā, kad cilvēki ir savstarpējās atkarības situācijā.
„Mēs, Latvijas tauta, atzīstam netaisnības pagātnē, godinām tos cilvēkus, kas vienmēr ir cīnījušies par taisnību un brīvību mūsu valstī; respektējam visus, kas ir piedalījušies mūsu valsts labklājības celšanā, un uzskatām, ka Latvija pieder visiem, kas šeit dzīvo, to ciena, mīl un dara labu mūsu tautai un valstij.”
Vai tas ir mūsu teksts? Nē, tas ir Dienvidāfrikas samierināšanas komisijas rakstīts.
1996. gadā tika dibināta samierināšanas komisija, lai tiktu galā ar vietējiem „čekas maisiem”, saglabājot humānisma un godprātības principus pret saviem līdzcilvēkiem.
Rezultātā tika uzsākts process, lai cilvēki varētu turpināt dzīvot valstī, kas bija bijusi slikta. Konkrēta nodokļu programma palīdzēja nodrošināt labāku dzīves kvalitāti apspiestajiem, samazināt plaisu starp bagātajiem, nabagajiem un nodrošināja priviliģētajiem iespēju samaksāt savai valstij, no kuras līdz šim tika zagts.
Pagaidām process turpinās: ja Tu esi melns, tad gandrīz 80 % ir skaidrs, ka esi trūcīgs.Status quostandarts nav būtiski mainījies.
Ja Madiba būtu bijis pie varas ilgāk, šodien būtu vairāk labo rezultātu.
Secinājumi? Desmonds Tutu domā, ka lielākā kļūda bija sākt samierināšanas procesu ar naudas pārdali un nodokļu politikas svirām. Tehnoloģijas nevar atrisināt cilvēciskās problēmas. Facebookpiedāvā draugus visā pasaulē, un rodas iespaids, ka esam lieli un vareni, lai gan zaudējam saiti ar dvēseles serdi. Apmaldāmies sapņu pasaulē un nepamānām, ka tepat aiz stūra narcises jau zied.
Visi esam radīti mīlestībai un līdzjūtībai.
Tas attiecas arī uz Bostonas spridzinātāju, kara pilotiem Irākā un Latvijas bankas galvu, kas pašlaik skraida, sapinies labās slavas atgūšanas akcijās. Tas attiecas arī uz bērnu Sīrijā, kura mamma vakar sadega uzlidojumā un uz pārtikušo francūzi, kurš protestē pret sīriešu bēgļu migrāciju Eiropas virzienā. Tas attiecas gan uz bijušo čekas ziņotāju, gan arī uz nacionālo partizānu Kurzemes katlā.
Domāju, ka vajag nobremzēt atriebību. Vispirms paskatīsimies un mēģināsim saprast, kāpēc citi cilvēki rīkojas nejēdzīgi. Kāpēc bērni un jaunieši sien ap galvu zaļu lenti un ir gatavi mūs slepkavot? Varbūt lielvalstu politika šo nāciju virzienā nav bijusi godprātīga un radījusi apstākļus, kas ražo teroristus – atriebējus?
Kāpēc jauni vīrieši pērk kafiju krievu valodā, nevis izrāda laipnību un palūdz tasi latviski?
Vai Latvijai nav pienācis laiks dibināt samierināšanas komiteju čekas maisu atmaskotāju vietā?
Varbūt apstāsimies un padomāsim vispirms?
