Filma, kura skatīšanās procesā un pēcsajūtās piedāvā dualitāti. Filmas laikā, šķiet, tiek rādīts teju manifests sieviešu seksualitātes un pavedināšanas dēmoniskajam spēkam, alkatībai un abstraktai atriebības kārei, kā arī sieviešu kopības nesalaužamajam garam. Bet filmas izskaņa atklāj diezgan klasisku, bet nepārejošu morāli, ka visi agri vai vēlu saņem pēc nopelniem.
Filmas naratīvs norisinās it kā divos plānos – galvenajā darbībā ar šo sieviešu afērām. No otras puses, žurnālistes intervijā ar vienu no galvenajām varonēm Destiniju, kurā viņa uz to visu atskatās jau retrospektīvi. Arī operatora darbs atklāj kontrastu starp šiem diviem plāniem, kur pirmais ir dinamisks, koncentrējoties uz darbību kā tādu, bet intervijas kadri ir kā sastingušas atmiņas. Tīrās krāsās, tuvplāniem, atklājot tā brīža Destinijas emocionālo pasauli. Toties nelielā intervijas epizode ar Ramonu filmas izskaņā kontrastē ar atklātību, drošību un pārliecību, un šķiet, ka arī žurnālisti šīs sievietes harizma ir atbruņojusi.
Filmas centrālais attiecību risinājums notiek starp galveno varoni Ramonu un Destiniju, kura izmisīgi meklē iespējas, lai tiktu pie vairāk naudas. Viņa atrod emocionālo patvērumu un drošību pie Ramonas, šī striptīza kluba dievietes, kuru pārliecinoši atveido Dženifera Lopesa. Ramona ir kā filmas harizmātiskais kodols.
Lopesas dīvas aura pati par sevi uz ekrāna ir tik jaudīga, ka šķiet – viņai nekas šim tēlam speciāli nav jārada klāt. Ramonas tēls drīzāk ir kā platforma, uz kuras var izlauzties Lopesas suģestējošais un bīstamais seksualitātes spēks. Destinija uz viņu sākotnēji lūkojas kā uz elku, glābiņu. Kā uz dievieti, kas varētu pavērt jaunus neatkarības apvāršņus un prasmes, lai no šiem Volstrītas vīriešiem varētu izkāst pēc iespējas vairāk naudas. Arī viņas dzīves moto filmā izskan pat divas reizes: ’’Es nevēlos būt atkarīga no kāda!’’ Taču filmas gaitā rodas iespaids, ka viņa netiešā veidā kļuvusi psiholoģiski atkarīga tieši no Ramonas.
Ramona jauno sievieti paņem savā aizgādniecībā un viņu starpā rodas savdabīga draudzība. Tās pamatā ir motivācija sadarboties, iespējams, neredzama vēlme atriebties pasaules negodīgumam, kas savu izpausmi filmā radusi Volstrītas bagātniekos. Abu sieviešu attieksmē pret šo afēru virpuli filmas gaitā pamazām atklājas kontrasts – no vienas puses, Ramonas aukstasinība un pat nežēlība, kas izskan arī viņas teiktajā: ’’I don’t feel sorry for them’’. Taču no otras – arvien pieaugošajā Destinijas vainas apziņā un pat līdzcietībā pret saviem upuriem. Viņu afēru virpuļiem uzņemot arvien jaudīgākus pagriezienus. Tad sieviešu starpā notiek sadursme, kad viens no upuriem novests teju pirms nāves stadijā. Viņām draud atmaskošana. Sieviešu pulkā ir ienākusi arī jauna sabiedrotā, uz ko Destinija reaģē greizsirdīgi, bet abu sieviešu attiecības tiek izlīdzinātas brīdī, kad Ramona ierodas uz Destinijas vecmāmiņas bērēm un tur savas draudzenes galvu savā klēpī.
Filmas pārējās sieviešu varones drīzāk ir kā raksturu tēli, fons, kas rada vidi un atklāj sieviešu gangsteru koalīciju. Jo tieši viņu kopībā slēpjas spēks.
Filmas tēlu iedalīšana t. s. sliktajos vai labajos ir visai nosacīta. Iespējams, tieši tajā slēpjas šī filmas atbruņojošais spēks un varēšana skatītājos iedvest līdzjūtības dimensiju. Šī paradoksalitāte visuzskatāmāk atklājas Ziemassvētku dāvanu saiņošanā, kur afēristes pirms to atvēršanas, kopīgi sadevušās rokās, pat noskaita pateicības lūgšanu. Tas nekas, ka šīs dāvanas iegūtas par it kā ’’netīru naudu’’, nozāļojot un aptinot ap pirkstu bagātus vīriešus, kuri pie savas naudas tikuši, iespējams, arī ne tajā tīrākajā veidā. Arī ik pa laikam skanošās Friderika Šopēna klaviermūzikas lappuses uz ekrāna redzamajai ellei piešķir zināmu trauslumu un īpatnēju mākslinieciskumu.
Filmas moto izskan vienā no Ramonas tostiem pašā sākumā: ’’To sisters!’’ Pat filmas beigās, kad viņas visas tiek apcietinātas, šīs sievietes cietuma kamerā sanāk kopā savā uzticībā un paļāvībā citai uz citu, saglabājot mugurkaulu. Filmas nepatīkamā tēma un baisais saturs pasniegts ar zināmu vieglumu, ko precīzi ilustrē Ramonas pēdējā frāze filmas beigās, ar pašironiju sakot: ’’Visa šī pilsēta un valsts ir striptīza klubs! Vieni dejo, bet citi skatās un maksā par to!’’
